Dogadkinu dzimtas vēsture

Ivitas Ceriņas vāka dizains

Autores datorsalikums

Fotogrāfijas no ģimenes albūma

SIA Drukātava, Rīgā 2015. gadā

Tajā pašā gadā iznākusi vēl viena grāmata – tulkojums krievu valodā.

Stāsts par mana tēva Alekseja Dogadkina un viņa senču dzīvi uzrakstīts, izmantojot saglabājušos dokumentus, mutiski nodotus stāstus no paaudzes uz paaudzi un attiecīgā laikmeta vēstures faktus. Daudzus unikālus sava vectēva Konstantīna un tēva Jevgēņija dokumentus Aleksejs bija glabājis visu mūžu. Pie tādiem var pieskaitīt cara Nikolaja parakstīto atļauju Konstantīnam brīvi pārvietoties no Arhangeļskas līdz Sanktpēterburgai, lai sāktu studēt, Konstantīna Sanktpēterburgas Imperatora Kara-medicīnas akadēmijas beigšanas atestātu, ārsta zvēresta tekstu, izrakstu no Samāras arhīva par viņam piešķirtajiem apbalvojumiem un lēmumu par muižnieka titula piešķiršanu.  No sava tēva Jevgēņija dokumentiem Aleksejs bija saglabājis – CV, Sanktpēterburgas Imperatora Kara-medicīnas akadēmijas beigšanas diplomu, vairākas publikācijas ārstniecības žurnālos, doktora disertāciju, kā arī dienesta vietu un laiku aprakstu. Kad Aleksejs no dzīves jau bija šķīries, meita Irēna internetā sameklēja Alekseja brālēnu Nikolaju, kura dēls Deniss bija izpētījis, Dogadkinu dzimtas vēsturi, sākot ar 1784. gadu, kad piedzima Konstantīna vectēvs Jakovs.

Kā Alekseja vecvectēvs Jakovs un vectēvs Ivans izskatījušies, atliek tikai iztēloties. Vectēvam Konstantīnam un tēvam Jevgēņijam ir saglabājušās vairākas fotogrāfijas. No agras bērnības atceros savu vecomāti Jevdokiju jeb Busju, kā mēs ar brāli Juri viņu bijām iesaukuši. Sava tēva Alekseja dzīves notikumu aculieciniece esmu bijusi biežāk, diemžēl mūsu ģimenē viņš dzīvoja tikai līdz brīdim, kad man palika 12 gadi.

Domāju, ka pēc šī stāsta izlasīšanas mūžībā aizgājušā Alekseja bērni, mazbērni un mazmazbērni varēs ar saviem senčiem tikai lepoties. Kopā ar autori varēs pārdzīvot viņu likteņus, priecāties par skaistu mīlestību un vērot cīņu par izdzīvošanu, kāda pastāvējusi visos laikos.

Pievienota arī cits koks no 1784, gada līdz mūsu dienām.


Fragments no grāmatas:

Kopš tā vakara Ludmila viņam vairs neizgāja no prāta. Konstantīns ar lielāko prieku izmantoja mājas saimnieku ielūgumu nākt viesos tāpat vien bez uzaicinājuma. Sākumā likās, ka par viņa atnākšanu visvairāk priecājas Natālija un Tatjana, jo tūlīt gudroja dažādas spēles, mīklas, aicināja pastaigās pa parku un tuvējo mežu. Ludmila tik vētrainu prieku neizrādīja, taču visos jaunāko māsu izdomātajos pasākumos piedalījās arī viņa.
Reizēm viņi ar Ludmilu sāka kaut ko pārspriest un pārrunāt – tad abām māsām apnika un viņas aizskrēja savās darīšanās. Konstantīnam šīs sarunu stundas patika labāk nekā aktīvās izklaides. Ludmila bija daudz lasījusi no plašās tēva bibliotēkas – ne tikai romānus, bet arī vēsturiskas un filozofiskas grāmatas. Meitene bija savas dzimtās pilsētas patriote un vāca visu iespējamo literatūru, kur būtu kaut kas rakstīts par Šuju. Ar lielu lepnumu viņa Konstantīnam pasniedza 1807. gadā izdotu Krievijas vēstures grāmatu. Tur Ludmila bija atradusi interesantus faktus par Šujas nosaukuma izcelšanos.

Vēl lepnāka Ludmila kļuva, kad Konstantīns ierunājās par Krievijas cariem.
– Jūs pat nevarat iedomāties, cik daudz caru ir apmeklējuši mūsu Šuju!
– Es esmu dzirdējis tikai par Pēteri I.
– Protams, viņš ieradās, lai nolaupītu mūsu svēto ikonu.
– Cik zinu, tad tirgoņi viņam to nav atdevuši.
– Un labi, ka tā! Taču pirmais Krievijas cars, kurš apmeklēja Šuju, bija Vasilijs Šuiskis. Viņš ieradās pat vairākkārtīgi, lai piedalītos medībās.
– Divi cari jau ir – varbūt būs vēl kāds?
– Nu, protams! 1552. gadā pēc Kazaņas ieņemšanas te ieradies cars Ivans Groznijs, 1729. g. apmēram divus mēnešus te dzīvoja un atpūtās Pētera I meita, nākamā cariene Jeļizaveta Petrovna, bet 1837. g. Šujā nakšņoja troņmantnieks un nākamais imperators Aleksandrs II.
– Tad jau iznāk veseli pieci! Jā, tādai mazai pilsētiņai, kā Šuja, liels gods.
– Tāpēc jau man te patīk dzīvot.
– Un, ja nu jūs apprecēsiet kādu princi no kaimiņu zemes? Nebūs žēl šķirties?
– Ja es kādreiz dzīvē precēšos, tad tikai ar tādu, ko no sirds būšu iemīlējusi, un tad Šuja vairs neliksies tik svarīga! – Ludmila izsaucās, burvīgi nosarkdama.
– Sapratu! Ar mīļoto cilvēku kaut uz otru zemes malu.
– Un kā jūs domājat? Vai mīlestībai divu cilvēku attiecībās ir kāda nozīme?
– Protams! Man tik ļoti žēl masu Mariju, kurai vectēvs lika apprecēt nemīlamu vīru, lai paplašinātu savu tirdzniecību.
– Kāpēc viņa necīnījās? Un jūs? Kāpēc māsai nepalīdzējāt? – Ludmilas acis iedzirkstījās neviltotā niknumā.
– Diemžēl tirgotāju ģildē tiek piereģistrēts ģimenes galva, kuram ir noteikšana ne tikai uzņēmumā, bet arī ģimenē. Pārējiem bez ierunām jāpakļaujas. Vectēvs Jakovs neuzklausa pat manu tēvu, kur nu vēl mani.
– Kaut kāds barbarisms! Es gan tā nevarētu.
– Nu, ja jūsu tēvs sameklētu bagātu precinieku, un tas būtu izdevīgi jūsu muižai? Nepakļautos tēva gribai?
– Nemūžam! Es taču neesmu prece. Un tēvs man nemūžam kaut ko tādu nenodarītu.
– Bet, ja precinieks būtu pavisam vienkāršs cilvēks, nevis titulēts muižnieks?
– Kāda tam nozīme? Es taču dzīvošu kopā ar cilvēku, nevis titulu.

Šādas un līdzīgas sarunas kļuva aizvien biežākas, arī māsas bija to laikam sapratušas un retāk aicināja uz kopīgām pastaigām vai spēlēm, atstādamas Konstantīnu divatā ar Ludmilu.
Sarunāties viņi varēja stundām – par interesantiem atgadījumiem savā bērnībā, brāļiem un māsām, par lasītām grāmatām un satiktiem cilvēkiem.
Sākās 1862. gads, bet Ludmilas un Konstantīna attiecībās nekas nebija mainījies, ja nu vienīgi tās bija kļuvušas vēl ciešākas. Oficiāli Ludmilu bildināt Konstantīns nevarēja sadūšoties, jo pastāvēja viens nepārvarams šķērslis – apprecoties ar viņu, Ludmila zaudētu savu muižnieces titulu. Meitenei pašai tas nelikās svarīgi, taču viņas vecākiem – goda un cieņas jautājums. Tēvs varēja piekāpties jebkurā citā lietā, tikai ne saistītā ar muižnieka titulu. Pats viņš bija ievēlēts par muižnieku sapulces deputātu un šo pienākumu godprātīgi pildīja. Pēc Ludmilas tēva ciešākās pārliecības viņu slavenajā un senajā dzimtā drīkstēja ienākt tikai cilvēks, kas pēc saviem radu rakstiem līdzvērtīgs viņu dzimtai.
Alalikinu viesistabā goda vietā karājās dzimtas ģerbonis – horizontāli divās daļās pārdalīts vairogs. Augšējā, sarkanajā laukumā – šautene, sakrustota ar sudraba zobenu. Apakšējā, sudraba krāsas laukumā – trīsstūrveidīgi savienotas divas robainas sienas, bet starp tām – zelta pusmēness ar uz augšu vērstie ragiem un muižnieka bruņucepure ar trim strausa spalvām. Kā lielu dārgumu Ludmilas tēvs glabāja arī izrakstu no muižniecības ciltsgrāmatas, kurā Alalikinu dzimta bija pieminēta jau sākot ar XV gadsimtu.
Ko Konstantīns tam visam varēja likt pretī? Vienīgi savas zināšanas, darba rokas un ārsta diplomu. Jaunieši stundām sprieda par savu nākotni, cerēdami uz kādu brīnumu, taču brīnuma vietā Ludmila sagaidīja dižciltīgu precinieku, kurš ieradās ar viņas tēva un visas dzimtas svētību. Un Ludmila ar Konstantīnu spēra drosmīgu, tai laikā nosodāmu soli – 1862. gada 1. jūnijā Pokrovas baznīcā slepeni salaulājās.
Ludmila kļuva Dogadkina, taču zaudēja ne tikai savu muižnieces titulu, bet arī ģimeni, no kuras ar kaunu un negodu tika izraidīta. Pēc Krievijas likumiem pastāvēja iespēja muižnieka titulu iegūt arī par nopelniem, un Konstantīns bija cieši apņēmies strādāt tā, lai ne tikai pats, bet arī sieva un nākamie bērni šo titulu atgūtu.
Lai savai jaunajai sievai sagādātu dzīvē kādu pārmaiņu, Konstantīns paņēma atvaļinājumu, un abi aizbrauca kāzu ceļojumā uz Pēterburgu, kur dzīvoja Ludmilas tante Tamāra – mātes jaunākā māsa. Tante bija precējusies ar galmam tuvu stāvošu cilvēku, pabijusi arī ārzemēs un Ludmilas izvēli nenosodīja. Gluži pretēji – aizveda jauno pāri uz galma teātri, vairākām ballēm un viesībām.
Ludmila ar ceļojumu bija ļoti apmierināta un pēc atgriešanās ar lielu aizrautību sāka pildīt daktera kundzes pienākumus. Viņa kopā ar vīru viesojās to slāņu aprindās, pie kuriem tagad piederēja, ja jau muižniecības durvis bija slēgtas. Reizēm Ludmila uzņēma viesus pati un pārliecinājās, ka arī šajās aprindās ir daudz izglītotu un jauku cilvēku.

Bookmark the permalink.

Comments are closed.