Dīdelīgās atmiņas

Tā ir divu autoru grāmata – pagriežot otrādi, uz vāka ir rakstīts Liliana Cirse “Noktirne āboliņa attālam”, kur rakstīts par žurnalistes gaitās satiktajiem cilvēkiem.

Redaktore Liliana Cirse

Ditas Blūmas un Lailas Ikases foto
Mārītes Būmanes grafika

Izdevējs SIA Poligrāfijas infocentrs
2007. gadā

Kāpēc tāds nosaukums? Tāpēc, ka atmiņas man ilgus gadus nelika mieru, dīdījās un prasījās laukā. Kad grāmata bija nodrukāta, viss manī nomierinājās.
Grāmatā trīs nodaļas. – pirmajā “Jauni, traki un zinātkāri” atrodami interesantākie notikumi no vidusskolas un studiju gadiem. Stāstījums beidzas ar studentu praksi Kazahstānā, kas jau pats par sevi bija skaists piedzīvojums. Otrajā nodaļā “Omīte pie datora” apkopoti daži stāstiņi no manas darba dzīves un interesanti atgadījumi radinieku vidū. Trešā nodaļa saucas “Tuvplāna pārsteigumi” ar stāstiem par kaut kur satiktiem cilvēkiem, nesaucot nevienu vārdā, bet paņemot no katra kādu interesantu niansi.


Fragments no grāmatas:

Ļipeckas saulespuķu mizas un izklaides Maskavā

Pēc otrā kursa mums bija jādodas praksē uz Ļipeckas traktoru rūpnīcu Krievijā. To varēja izdarīt, tikai pārsēžoties no viena vilciena otrā. Ja vilciens no Rīgas uz Maskavu bija normāls, tad līdz Ļipeckai vienkārši briesmīgs. Ar lielām mokām izdevās atrast sēdvietas starp cilvēkiem, paunām, kastēm un maisiem. Pat visas trešā stāva lāvas bija piebāztas, gaitenis pieslānīts, jo uzņēmīgi cilvēki laikam veda no Maskavas pārtiku ne tikai savai ģimenei, bet arī tirgošanai apkārtējās sādžās.
Dzīvošanai mums ierādīja viesnīcu, kas gan vairāk izskatījās pēc prastas studentu kopmītnes. Praktikantus izvietoja istabiņās pa trijiem vai četriem. Gaiteņa galā atradās briesmīga tualete ar caurumiem grīdā un vannas istaba ar bleķa izlietnēm un sarūsējušām dušām, kuras nelietoja, jo nebija siltā ūdens. Visas trīs kursa meitenes iekārtojāmies vienā istabiņā.
Traktoru rūpnīca aizņēma diezgan lielu laukumu, tādēļ pirmajā dienā studentus izvadāja pa teritoriju kā ekskursijā, bet pēc tam vajadzēja strādāt pārmaiņus pie visiem darbgaldiem. Mēs, trīs meitenes, bijām saposušās jaunos kombinezonos, apsējušas ap matiem lakatiņus, lai viss būtu pēc drošības tehnikas noteikumiem. Ienākot cehā, notika kaut kas neparedzēts – visi vīrieši pameta savas darba vietas, sanāca ap mums aplītī, svilpa, smējās, rādīja ar pirkstiem uz mūsu apģērbu, runāja visādas jēlības un piedāvāja mainīties ar biksēm. Izrādījās, ka Krievijā meitenes nedrīkst vilkt garās bikses, jo vīrieši to uzskata par sava goda aizskaršanu. Vietējās meitenes, kuras strādāja rūpnīcā, vēlāk sūdzējās un rādīja savus rētainos stilbus, sagraizītus ar metāla skaidām, tomēr garās bikses uzvilkt viņas nekādi neuzdrošinājās. Taču latviešu meitenes nepadevās! Gājām, galvu pacēlušas, līdz svilpieni ar katru dienu kļuva šķidrāki un beidzot apklusa pavisam.
Sarunās ar rūpnīcas strādniekiem atklājās, ka viņiem par Baltijas valstīm nebija pieejama gandrīz nekāda informācija. Daži jautāja kāda mums ir nauda, citi – kā esam tikuši pāri robežai un vai mums ir pases. Pārdevēja veikalā, kā lielu deficītu, no letes apakšas izvilka importa šokolādi “Laima” un brīnījās, ka mēs to jau pazīstam un esam pat ēduši.
Interesanti izskatījās jauno māju kvartāli, kurās dzīvoja rūpnīcas strādnieki. No malas skatoties, viss kā parasti – asfaltēta iela, trotuāri, 2-3 stāvu ēkas ar tradicionālajiem balkoniņiem, bet gar ietves malām soliņi. Uz tiem vakaros sēdēja mājas iemītnieki un grauza saulespuķu sēklas, apvalkus mierīgi spļaudami turpat zemē. Trotuāru neviens laikam arī neslaucīja, jo mizas veidoja tādu kā paklāju, kurā grima kājas.
No tuvējām sādžām sievietes nāca iepirkties produktus, bet izskats viņām bija neparasts. Pat karstā vasaras dienā viņas bija ģērbušās garos zābakos, melnos svārkos, izbalējušās melnās samta jakās un tam visam pāri vēl liels, biezs lakats, arī melns. Pats dīvainākais, ka sievietēm uz viena pleca bija gandrīz divus metrus garš bomis, kuram abos galos uzkārtas paunas. Viņas gāja gāzelēdamās pa pašu ielas vidu, bet šoferi tām centās apbraukt apkārt.
Sestdienas vakaros lielā šķūnī notika kino seansi. Tā bija telpa bez jumta, bet ar sienām un rindā saliktiem soliem. Vienā galā piekārta netīri balta lupata, ko izmantoja par ekrānu. Kāds šai telpai sākotnēji bijis grīdas segums, noteikt nevarēja, jo arī šeit kājas līdz potītēm grima saulespuķu mizās.
Tā kā saulespuķu sēklas tirgoja uz katra stūra, tad arī latviešu studenti pirms kinoseansa iegādājās pa mēriņam, skatījās filmu un centās spļaut mizas zemē tikpat slaidi kā vietējie.
Mamma man bija iedevusi līdz tirgū pirktu speķa gabaliņu, tādu nepārsālītu un garšīgu. Iepakots vairākos sviesta papīros, tas mierīgi gulēja čemodāna dibenā, līdz kādu vakaru meitenēm sakārojās uzēst kaut ko stingrāku. Kad visas trīs noliecāmies pār vaļā attīto speķi, atskanēja tik izmisīgi bļāvieni, ka zēni no blakus istabas nekavējoties skrēja glābt. Pa speķa gabalu locījās vesela kaudze baltu, resnu tārpu! Lai nomierinātu meitenes, viens no zēniem speķi veikli atkal ietina un aiznesa uz atkritumu kasti, iepriekš gan pazobojies, ka zacenei pie šņabja varbūt vēl varētu arī izmantot.
Vakaros gājām pastaigāties pa tuvējo mežu, kur zaļā zālītē auga lieli un slaidi koki, bet nebija neviena krūmiņa. Interesanti, ka zāle bija pilna skaistām un tārpu neskartām sēnēm. Mēs gan tās neaiztikām – nolēmām, ka noteikti indīgas, ja jau pat tārpi neēd.
Atpakaļceļā uz Latviju prakses organizētāji bija mums uz trim naktīm sarunājuši vietas studentu kopmītnēs Maskavā, lai varētu iepazīties ar lielo Tautsaimniecības sasniegumu izstādi. Kopmītnēs vēl dzīvoja studenti no Ķīnas – tādi draudzīgi, mazi cilvēciņi ar šaurām actiņām un apaļām sejiņām. Ļipeckas rūpnīcā nopelnījuši nedaudz naudas, mēs Maskavā varējām atļauties arī patērēties, jo pēdējā mēnesī maz ko garšīgu bijām dabūjuši. Visvairāk naudas tika iztērēts par cīsiņiem un saldējumu. Karstus cīsiņus kopā ar baltmaizi un sinepēm varēja iegādāties sasniegumu izstādē ik pa 100 metriem,. Saldējums, vismaz 20 dažādas šķirnes, bija nopērkams lielajos universālveikalos GUMĀ un CUMĀ. Tā bija pasaka, nevis saldējums – plombīrs ar veselām zemeņu vai melleņu ogām, apelsīnu un banānu gabaliņiem, šokolādi, vafelēm, cepumu gabaliņiem. Kaut ko tik garšīgu mēs savā mūžā vēl nebijām ēduši!
Pēdējā Maskavas vakarā, salikuši kopā vēl atlikušos rublīšus, neliels bariņš studentu nolēmām pasēdēt arī kādā restorānā. Izvēlējāmies Seģmoje ņebo (Septītās debesis) , uzbraucām ar liftu augšā un droši gājām iekšā, krieviski prasīdami ierādīt galdiņu. Taču šveicars mūs atstūma atpakaļ, vīzdegunīgi paziņodams, ka brīvu vietu nav.
Nostājušies malā aiz durvīm, sākām latviski apspriesties, kur varētu būt kāds cits restorāns. Sapratis, ka darīšana ar ārzemniekiem, šveicars pēkšņi pārvērtās. Uzlicis uz sejas salkanu dežūrsmaidiņu, viņš sāka klanīties un aicināja iekšā. Tavu brīnumu! Brīvu galdiņu bija vairāk kā vajag!
Mūsu finanses bija stipri ierobežotas, tādēļ varējām atļauties tikai čehu alu, kas tolaik skaitījās milzīgs jaunums. Lai izpatiktu meitenēm, tika pasūtīts arī ananāss. Nolikām to galda vidū un labu laiku priecājāmies par smaržu un eksotisko izskatu. Kombinācija sanāca ļoti interesanta – alus rūgts un stiprs, bet ananāss salds un sulīgs!
Izejot no restorāna, nevienam vēl negribējās iet uz kopmītnēm, jo šī taču bija pēdējā nakts Maskavā. Saķērušies rokās, uzsākām atvadu klaiņojumu pa naksnīgajām ielām, dziedādami latviešu dziesmas. Miliči tā aizdomīgi uz mums noskatījās, tomēr ārzemniekus aizturēt laikam baidījās. Bez tam mēs taču neko kriminālsodāmu nedarījām, tikai dziedājām, skaļi runājāmies un smējāmies. Lustīgā kompānija tai naktī tā arī negulēja, jo vilciens atgāja agri no rīta. Toties, tikuši vagonā savā vietiņā, ērti nogulējām līdz pašai Rīgai.

Bookmark the permalink.

Comments are closed.