Redaktore Dace Blūma
Ivitas Evas Ceriņas vāka dizains un ilustrācija
Izdevējs SIA Drukātava 2020. gadā
Grāmatā dota hronoloģija par visiem Bēnes muižās īpašniekiem sākot ar 16.gs, bet plašāks skatījums ietver 19.gs un 20.gs sākumu, kad Bēnes muiža piederēja baronam Fridriham von Birkenstadam (1836-1905).
Grāmatā izmantoti interneta resursi, tā laika latviešu un vācu avīžu ziņas, arhīva materiāli, arī tautā saglabājušās teikas. Vēsturiskie materiāli mijas ar stāstu par tā laika kungu un kalpu dzīvi, mīlestību, darbu un izklaidēm. Lasītāji var uzzināt arī to, kādas paliekošas vērtības barons atstājis Bēnes iedzīvotājiem.
Bēnes pils, vecā kungu māja un daudzas citas celtnes saglabājušās līdz mūsu dienām. Pilī pašreiz atrodas Bēnes pagasta pārvalde, doktorāts un bāriņtiesa. Darbojas arī vēlāk piebūvētais Tautas nams.
Fragments no grāmatas:
Uzlūgti bija vairāki pāri, bet ieradās tikai vecie paziņas Eleonora un Matiass Volfi no Rožmuižas, Elfrīda un Teodors Hankes no Lauku muižas un Šarlote un Otto Švāni no Ciroles muižas.
Tā kā dāmas bija kļuvušas par labām draudzenēm, tad sarunas sāka raisīties tūlīt pēc apsēšanās viesistabā.
– Dzirdēju, ka barona kungs Krūškalnes muižā audzējot fazānus un trušus. Un to esot daudz. Vai tiesa? – Šarlotes jautājumi gandrīz vienmēr saistījās ar ēdieniem vai ēšanu.
– Vai dieniņās, fazānu tur tik daudz, ka pa muižas apkārtni pat nav iespējams pastaigāt, lai neuzkāptu kādai perētājai uz galvas, – Johanna sāka smieties.
– Un kā ar trušiem? – arī Elfrīda bija ieinteresējusies.
– Ja fazānus ieaudzināja Fridrihs pats, tad truši tur savvaļā dzīvojās jau tad, kad Krūškalne vēl nebija nopirkta.
– Pa ziemu arī? – Šarlote brīnījās.
– Jā, viņi sarakuši smilšu kalnos alas, ziemā tur salien un dzīvo. Kad uzsnieg sniegs, alās esot pavisam silti, – Johanna centās atstāstīt to, ko Fridrihs viņai pirms kāda laika bija skaidrojis.
– Vai kalpi tos neķer un neēd? – Eleonora brīnījās.
– Noķert nav tik viegli, bet lai taču ēd veseli! Truši tik ātri vairojas, ka visus apēst nemaz nav iespējams, – Johanna smējās. – Kalpu bērniņiem arī gribas kādu kumosiņu svaigas gaļas. Fazānus aiztikt viņi baidās, bet trusīšu nav žēl ne Fridriham, ne man.
– Kā tad, sava veida labdarība, – pasmējās Eleonora.
– Labi, ka pieminējāt labdarību. Jūs noteikti būsiet dzirdējušas, ka Bēnē sākusi darboties dāmu komiteja. Mēs ar Šarloti esam tajā iesaistījušās, gribēju uzaicināt arī Elfrīdu un Eleonoru.
– Jā? Kas tad to noorganizējis? – Elfrīdu interesēja pilnīgi visi jaunumi.
– Pirms gada nodibinājās Bēnes-Ciroles labdarības biedrība, bet nupat tās paspārnē darbu uzsāka arī dāmu komiteja.
– Ar ko jūs nodarbojaties?
– Rīkojam bazārus ar izlozējumiem. Loterijā var piedalīties visi, bet lozes ir jāpērk. Vinnē tikai dažas, pārējā nauda aiziet labdarībai.
– Ko pārdodat?
– Savus rokdarbus! Katra sieviete taču ar kaut ko nodarbojas – cita ada, cita tamborē, cita izšuj. Darbiņi ar laiku sakrājas un tikai aizņem vietu, – Šarlote metās Johannai palīgā.
– Esmu ar mieru – savas izšūtās glezniņas labprāt liktu tādā bazārā, – Elfrīda bija sajūsmā.
– Es arī pievienojos! Mana vājība ir tamborēšana – tik daudz mežģīņu esmu satamborējusi, ka kumode pilna, – arī Eleonora beidzot bija kļuvusi atklāta.
– Labi, tad es ar jums abām varu rēķināties. Kad sāksim vākt darbiņus pirmajam bazāram, paziņošu, – Johanna bija gandarīta, ka iecere ar dāmu komiteju guvusi atsaucību. Tajā jau darbojās skolotājas, pasta ierēdnes un dažas bagātāko māju saimnieces. Nu būs arī muižnieces.