Par mani

„Kūlenis par 180 grādiem”

Gribu pastāstīt nevis par vienu, bet veseliem trim kūleņiem, kurus savā dzīvē esmu apmetusi.

Pirmais saistās ar profesijas izvēli pēc vidusskolas beigšanas. Piedzimu un uzaugu Rīgā. Visas dzīves ērtības – asfaltu, vannu ar siltu ūdeni, vakaru izklaides operā vai teātrī uzņēmu kā pašsaprotamas lietas. Tēvs ļoti cerēja, ka turpināšu viņa iesākto un kļūšu par arhitekti, bet tur nevarēja iztikt bez zīmēšanas, kas man nemaz nepadevās. Mamma ieteica iet uz matemātikas fakultāti – tas skolā bija mans mīļākais priekšmets. Te gan es nostājos kategoriski – visu ko, tikai ne par skolotāju! Ja vien būtu zinājusi, ka piespļauju bļodiņu, no kuras pašai pēc tam ilgus gadus būs jāēd! Izlēmu stāties universitātes mehānikas fakultātē, jo vecākais brālis, lūk, pavisam nejauši izteicās, ka man piemītot tehniskā domāšana! Toreiz, 18 gadu vecumā, biju pārliecināta, ka inženiera zinību apgūšana saistās tikai ar veiksmīgi atrisinātiem matemātikas un fizikas uzdevumiem. Līdz brīdim, kad šīs zināšanas vajadzēs likt lietā, pat neaizdomājos. It kā ar to vēl nepietiktu, skolā ieradās pārstāvis no Lauksaimniecības akadēmijas un 15 minūšu laikā mani pārliecināja, ka arī šajā augstskolā var apgūt inženiera specialitāti, turklāt ar lielāku stipendiju.

Iestājeksāmenus nokārtoju nevainojami un ļoti brīnījos, ka fakultātes dekāns mani centās atrunāt, minot daudzus, pēc mana tagadējā prāta ļoti sakarīgus argumentus. Taču es, pilsētas meitene, lepni izslējos un pateicu, ka mani nebaida pat tālākais lauku nostūris, jo tā būs sava veida romantika! Dekāns nogrozīja galvu, bet ko tu padarīsi stulbam un spītīgam aunam, kāds esmu pēc horoskopa? Tā es kļuvu par studenti lauksaimniecības novirziena augstskolā, viena no četrām meitenēm krietni lielākā zēnu barā!

Drīz vien atklāju, ka zēni ir lieliski draugi, izpalīdzīgi un atsaucīgi. Bez viņu palīdzības diez vai būtu tikusi galā ar grūtajiem tehniskajiem priekšmetiem un smagajiem darbiem dažāda līmeņa praksēs. Ātri vien pārliecinājos, ka teorētiskā mehānika, materiālu mācība un lielie A 1 formāta rasējumi ir tīrais nieks, salīdzinot ar izmērcēšanos dīzeļdegvielā, mazgājot toreiz paša lielākā traktora S-80 dzinēju, ko meitenei ņirgājoties uzdeva viens no prakses vadītājiem. Vēl jo vairāk tādēļ, ka prakses vietā nebija silta ūdens, ar ko pēc tam nomazgāties. Varēju jau to visu pārtraukt un pāriet uz kādu sievišķīgāku fakultāti, ja vien pēc horoskopa nebūtu auns. Varbūt manu stūrgalvību sekmēja arī pēkšņi 3. kursā uznākusī lielā mīlestība?

Vēl pēc 5 gadiem sākās mana īstā „romantika” – pārkrievotā sovhozā, kur darbā faktiski pieņēma vīru, jo pašai uz gadu nācās mācības pārtraukt sakarā ar ģimenes pieaugumu. Vīrs bija dzimis laucinieks un šajā vidē jutās samērā ciešami, bet man nācās pierast pie aukstā ūdens krāna aiz viena dzīvojamās mājas stūra, tualetes būdiņu (pārsvarā briesmīgi piegānītu) aiz otra stūra un nokvēpušu pirtiņu, kur reizi nedēļā varēja pakarsēties un bleķa vanniņā nomazgāties, rīvējoties gar citu sievu plikumiem. Nācās pierast arī pie bijušā zirgu staļļa, kur vakaros rādīja vecas kinofilmas un vēl par to pašu maksu „aplaida” ar blusām. Vienīgā priekšrocība – bērnu dārzs, bet tas man nemaz nebija vajadzīgs, ja sovhozā otras inženiera vietas nemaz nebija. Tagad domāju – labi, ka tā, jo toreizējā līmeņa mehanizatori sievieti par savu priekšnieci diez vai būtu atzinuši.

Beidzot nāca pilnīgi negaidīts piedāvājums – darbs vietējā vidusskolā par ražošanas apmācības vadītāju un arī skolotāju. Pirmā doma – kur paliek mana kategoriskā nostāja attiecībā uz skolotāja profesiju? Taču iztikt tikai ar vīra algu bija ļoti grūti, tādēļ pārmetu savu otro dzīves kūleni, sāku strādāt un drīz vien pārliecinājos, ka būt skolotājam ir daudz labāk nekā diendienā rūpēties par akmeņainajos laukos salūzušo tehniku un uzklausīt padoto lamu vārdiem pārpilno valodu, kā to bija spiests darīt vīrs – sovhoza galvenais inženieris.

Darbā, ko jaunībā visvairāk biju nonievājusi, pagāja 41 gads. Pa šiem gadiem bija iespēja sevi apliecināt gan kā skolotājai, gan vadošā darbā, bija baltas un nebaltas dienas, bet tas jau ir cits stāsts.

Domājat, ka man pietika ar šiem diviem kūleņiem? No pilsētas meitenes par lauksaimniecības speciālisti un no inženieres par skolotāju? Nebūt nē! Nāca paši bēdīgākie notikumi manā dzīvē – zaudēju vīru un pēc gada arī darbu skolā. Dzīvoju pašu rokām celtajā mājā un nekādi nevarēju samierināties ar labās vecmāmiņas lomu, kas smaidīga sēd stūrītī, ada siltas zeķītes, vienmēr visus sagaida ar siltu ēdienu un labu padomu. Apbrīnoju savu omīti – viņa vecumdienās neko citu nevēlējās, lai gan dzīvē bija daudz pieredzējusi. Pakavējoties atmiņās, man omītes dzīve likās tik interesanta, ka gribējās par to pastāstīt mazbērniem un citiem jaunākajiem ģimenes locekļiem. Kad augu, mēs abas bijām ļoti tuvas, viņa par savas jaunības notikumiem bieži stāstīja. Kādēļ nepamēģināt to visu uzrakstīt? Ar bērnu palīdzību apguvu datoru, piesēdos un sāku rakstīt…Likās, ka vārdi paši veido teikumus, fantāzija atdzīvina notikumus…Mazbērni, atnākot no skolas, tikai grozīja galvas, omīti kārtējo reizi atrodot pie datora, bet virtuvē tukšus katlus. Drīz darbs bija galā, papildināts ar fotogrāfijām un iesiets grāmatā. Tā gan bija tikai vienā eksemplārā, domāta ģimenei un tuvākajiem draugiem, taču tomēr grāmata…Turot to rokās, beidzot atskārtu, ka rakstīšana ir pats labākais, ar ko dzīvē nācies nodarboties, un nekāds spēks mani vairs nenoliks atpakaļ tikai pie katliem, pannām un aizaugušām burkānu dobēm!

Pēc tam trīs gadus pēc kārtas atkal deldēju skolas solu – mācījos Rakstnieku savienības organizētajos kursos, kas domāti iesācējiem rakstniekiem, bet ar pensiju tikko pietika ceļa izdevumiem, internetam, printera tintei, papīram un citām „galīgi nevajadzīgām” lietām manā cienījamā vecumā. Sapratu, ka ir grūti konkurēt ar profesionāliem rakstniekiem, tādēļ priecājos par katru, pat visniecīgāko atzinību. Guvu četras balvas par publikācijām „Ievas Stāstos”, bet mācību laikā uzrakstīju vairākas lugas un detektīvstāstu „Kafijas smarža”, kuru nopublicēja žurnāls „Karogs”. Lugas sūtīju uz konkursiem un četras no tām guva atzinību. Tās sāka spēlēt vietējais amatierteātris, bet pēdējā kursos rakstītā luga „Ļaujies, un viss!” kļuva tik populāra, ka to uzveda gandrīz visos Latvijas novados.

Kursos apguvu ne tikai rakstīšanas prasmes, vēl viens guvums bija saskarsme ar radošiem cilvēkiem, kuri, tāpat kā es, savas pārdomas, pasaules redzējumu un sajūtas centās uzrakstīt, lai padalītos ar citiem, līdzīgi domājošiem. Tie bija brīnišķīgi, dažāda gadagājuma cilvēki. Nodarbībās mēs viens otru it kā emocionāli uzlādējam, no sirds priecājamies, ja kāds guva panākumus, un nekautrējamies pateikt arī vienu otru skarbāku vārdu. Kursu laikā uzrakstīju arī lielu daļu savu darbu – stāstus, aprakstus, lugas un vairākus romānus.

Laikam jau tā bija jānotiek, ka manā dzīvē sākās vēl viens ar literatūru saistīts posms – darbība Dobeles rajona literātu biedrībā „Spārni”, kuru pati 2006.g. nodibināju. Vajadzēja apgūt pavisam jaunas prasmes – grāmatu salikšanu datorā, sakaru dibināšanu ar tipogrāfijām, došanos ar „pastieptu roku” pie dažāda līmeņa pašvaldībām un projektu rakstīšanu, lai tiktu pie līdzekļiem grāmatu izdošanai. Mana aktīvā darbošanās vainagojās panākumiem un pamazām visus mūsu biedrības biedru uzrakstītos darbus arī izdevām, ieskaitot manas grāmatas. Vispirms 2007.g. izdevu dokumentālo romānu „Paulīne” par manu vecmāmiņu, un „Dīdelīgās atmiņas”, kurā apkopoju skolas, augstskolas un arī pirmo darba gadu atmiņas. Pēc tam uzrakstīju un 2008.g. izdevu romānu „Caurvējš dvēselē”, kurš faktiski bija veltīts mana vīra darba gaitām sovhozā un dažādiem piedzīvojumiem, saistītiem ar tā laika režīmu. Tad nāca pasūtījuma darbs, kopā ar vēl vienu kolēģi, – grāmata par Bēnes pagastu „Dzimtā-Vienīgā-Visskaistākā”. Šo grāmatu vajadzēja pabeigt līdz 2008.g. beigām. Nākamo izdevu romānu „Garozas garša”, kuru rakstīju vairākus gadus, bet izdevu tikai 2013.g. pati par saviem līdzekļiem, tāpat kā grāmatu par savu dzimtu no tēva puses „Dogadkinu dzimtas vēsture” (2014.g.).

Uz 2013.gadā izsludināto „Lata romānu” konkursu aizsūtīju vienu no saviem pēdējiem romāniem „Liktenīgais salidojums”. Ar lielu prieku uzzināju, ka esmu kļuvusi par vienu no trim konkursa laureātēm un līdz 2015. gada beigām grāmata tiks izdota par „Lauku Avīzes” izdevniecības līdzekļiem, bet es beidzot saņemšu arī honorāru. Romānu drukāja arī turpinājumos avīzē.

Pagāja kāds laiks, un es atkal jutu vajadzību piedalīties romānu konkursā. Šoreiz tas bija simtgades ietvaros un saucās “Atgriešanās dzimtenē”. Godalgotu vietu nedabūju, bet drukāšanu Latvijas Mēdiji apņēmās nodrošināt. Grāmatas atvēršana notika 2018. gadā, un tai sekoja nākamā – “Neizlēmības cena”, kuras izdošanai izmantoju honorāru par “Atgriešanās dzimtenē”. Draugiem un paziņām tas likās neprātīgi, bet paši tuvākie cilvēki mani centās saprast.

Pašlaik esmu iekarsusi uzrakstīt grāmatu par baroniem – Bēnes pils bijušajiem īpašniekiem. Neskaitāmas stundas jau esmu pavadījusi arhīvos, dažādos interneta portālos, pārlapojot to laiku avīzes un vācot citus nepieciešamos materiālus.

Intervijas:

Comments are closed.