Māra Horna: „Ja es neuzrakstīšu, neviens to neuzzinās”
Savu kārtējo veikumu – romānu „Garozas garša” – lasītāju rokās 2013, gada 16. martā nodeva bēneniece MĀRA HORNA. Intervijā „Auces Novada Vēstīm” autore labprāt atklāja, kā pievērsusies rakstniecībai, kā top grāmatas un kas ir to varoņi.
Sāksim ar pašu jaunāko veikumu – „Garozas garšu”. Kā radās doma par šādu romānu un par ko tas ir?–Tas ir par dzīvi, par cilvēkiem. Visa mūža garumā ir krājusies informācija – gan pozitīvāka, gan negatīvāka – par ļaudīm, viņu raksturiem un likteņiem, notikumiem, kāds kriksītis no katra tēla ir aizķēries, ielāgots, ka varētu kaut kur izmantot. Tā katrs romāna tēls ir pamazām veidojies. Pa drusciņai tajos ir arī no bēneniekiem. Bet bieži jau ir tā, ka grāmatu varoņi, „palaisti pasaulē”, turpina dzīvot paši savu dzīvi, un beigās iznāk nepavisam ne tā, kā sākumā domāts. Man ir vaicāts, kā jāsāk grāmata – ar plānu vai bez tā. Protams, savu plāniņu vajag. Bet nav garantijas, ka tas plāns tiks izpildīts tieši tāds, kā sākumā iecerēts. Tā man bija arī ar grāmatu „Caurvējš dvēselē”, kuras varoņi rakstīšanas gaitā „izgāja no kontroles”.
Cik grāmatu līdz šim esat uzrakstījusi?–Pirmais darbs bija dokumentāla proza „Paulīna. Manas vecmāmiņas dzīvesstāsts”. Tajā ir visas mūsu dzimtas gājums, ar fotogrāfijām. Uzrakstīju to 2000. gadā, bet izdevība iespiest radās 2007. gadā. Līdz tam manuskripts bija iesiets tikai ģimenes lasīšanai. Pēc tam tapa „Garozas garša”, taču romāns iznāca ļoti biezs, kaut kas man tajā ne-patika, likās, kaut kā ir par daudz, tāpēc noliku malā. Tad radās ideja uzrakstīt „Caurvēju dvēselē” – par vidi, kāda pagājušā gadsimta 60. gados valdīja toreizējā Bēnes sovhozā. Sekoja stāstu krājums kopā ar nu jau mūžībā aizgājušo ilggadējo žurnālisti Lilianu Cirsi „Dīdelīgās atmiņas”. Daļa manu stāstu šajā krājumā ir tie, ar kuriem savulaik piedalījos konkursos žurnālā „Ievas Stāsti”, trīs reizes arī godalgas ieguvu. Tad sekoja Bēnes pagasta pasūtījuma darbs – „Dzimtā. Vienīgā. Visskaistākā”. Vēstures materiālu bija ļoti daudz (par tiem bija parūpējusies mana meita Dace, strādājot savu maģistra darbu), bija vēl arī daudz jāpiestrādā, tāpēc viena pati es to neuzņēmos. Atkal palīdzēja Liliana Cirse, un 2008. gadā sešu mēnešu laikā tapa grāmata – dāvana Bēnes iedzīvotājiem Latvijas 90. gadadienā.
Jūs var uzskatīt par Bēnes senākas un jaunākas vēstures dokumentētāju, jo gan caur savas dzimtas gaitu atspoguļojumu, gan citu literāro darbu varoņiem un notikumiem atklājat norises šajā pusē.– Tā var teikt, jo visa dzīve ar Bēni ir saistīta – dzīvoju te no 1959. gada. Bet nekas jau nenāk bez pieredzes un izglītošanās. Kad sāku rakstīt „Paulīnu”, biju „Zemgalē” izlasījusi informāciju, ka Rakstnieku savienība organizē kursus iesācējiem rakstniekiem neatkarīgi no vecuma. 65 gadu vecumā devos uz kursiem un mācījos tur trīs gadus paredzētā viena vietā. Vispirms tiku drāmas meistar darbnīcā, otrajā gadā – prozas un drāmas, trešajā – atkal drāmas meistardarbnīcā. Tad es arī lugas sāku rakstīt.
Kas tās iestudē?–Lugu „Ļaujies, un viss” pirmais iestudēja Bēnes amatierteātris, un tad tā aizgāja pa visu Latviju. Tā uzvesta visos novados. Lugu „Katram savs biznesiņš” arī paņēma bēnenieki, vēlāk izrādīja arī kāds Kurzemes amatierteātris. Pēc bēnenieku vēlēšanās esmu šo lugu arī pagarinājusi, jo aktieriem tā šķita par īsu.
Zinu, ka esat ilgu laiku strādājusi Bēnes vidusskolā. – Jā, taču mana profesija nav skolotāja. Esmu inženiere mehāniķe. Skolā sāku strādāt, kad tur mācīja traktormācību. Biju ražošanas apmācības vadītāja. Kad šo amatu likvidēja, piekritu būt par ārpusklases darba organizatori, īsti nezinādama, ko tas nozīmē. Pēc 11 gadu darba jutos sevi izsmēlusi un vienubrīd biju tikai skolotāja. Taču man atkal neļāva būt tikai skolotājai, bet ievēlēja par arodbiedrības priekšsēdētāju. Man laikam uz pieres rakstīts, ka visu laiku kaut kas jāorganizē… (Smejas.) Droši vien šī paša iemesla dēļ, kad skolas direktoru vajadzēja izvēlēties no pašu vidus, izvēlējās mani. Skolu vadīju septiņus gadus.
Vai literārā daiļrade ir „atsvars” tik praktiskai profesijai – inženiere mehāniķe?–(Smejas.) Es savā profesijā neesmu strādājusi nevienu dienu. Ko visu neizdara jaunībā! Mans tēvs bija arhitekts un ļoti gribēja, lai eju viņa pēdās. Bet man absolūti nepadevās zīmēšana. Tad nu teicu, ka mācīšos par inženieri. Universitātē bija Mehānikas fakultāte, iešu tur. Bet uz Rīgas 5. vidusskolu, kurā mācījos, atbrauca viens veikls vīriņš un iestāstīja, ka inženieru specialitāte ir arī Lauksaimniecības akadēmijā, un tur ir lielāka stipendija. Man tas bija svarīgi, un aizgāju uz Jelgavu. Visā kursā, tajā puiku barā, bijām tikai četras meitenes, es savā grupā – vienīgā. Trešajā kursā apprecēju savu kursa biedru, piedzima meita Dace. Kad viņai bija gadiņš, pārcēlāmies uz Bēni, kur sovhozā vīru norīkoja darbā. Toreiz vairāk par vienu inženieri tur nevajadzēja. Es darīju visu ko citu, arī vadīju gurķu cehu, kamēr direktors Kastrons mani uzaicināja uz vidusskolu. Bet vīrs arī negribēja, lai eju sovhozā strādāt, sakot, ka „tā tauta” jau inženieri vīrieti neņem „par pilnu”, kur nu vēl sievieti…
Kā tad pievērsāties rakstniecībai?–1999. gadā zaudēju savu dzīvesbiedru – pēkšņi, dažu sekunžu laikā… Kad no tā visa kaut cik atguvos, apjautu, cik cilvēks ir niecīgs visa mūžīgā priekšā, un atcerējos, cik daudz man vecāmamma bija stāstījusi par savu dzīvi. Tad arī izdomāju: ja es tagad aiziešu, šie stāsti aizies kopā ar mani un neviens nekad to visu neuzzinās. Apsēdos, mēģināju uzrakstīt, un pamazām tas „aizgāja”.
Kas jūs visvairāk saista šajā procesā?–Man patīk tas brīdis, kad esmu grāmatu iesākusi, ir mani varoņi un es zinu, ko un kā viņi darīs, kā viss izveidosies. Mani saista radošā pieeja tekstam: patīk vēlāk piestrādāt pie detaļām, paplašināt un izvērst situācijas. Strādājot ar datoru, ir ļoti labas iespējas jebkurā vietiņā kaut ko papildināt vai pamainīt. Lasu cauri vēl, vēl un vēl un ikreiz atrodu, kur kas pietrūkst vai derētu citādāk. Arī tagad šādi darbojos ar nākamo grāmatu. Man patīk strādāt ar datoru, visām savām un arī literātu biedrības „Spārni” grāmatām arī maketus esmu veidojusi pati. Nu, un protams, jauks ir gandarījuma brīdis, kad turu rokās tikko iznākušu izdevumu.
Par ko būs nākamā grāmata?–Atkal par cilvēkiem. Datorā bija „nomētājusies” luga, ko biju uzrakstījusi, apmeklējot Rakstnieku savienības kursus, bet uzvešanai tā izrādījās par sarežģītu. Taču sižets man patika, tāpēc pārtaisīju par romānu. Pašlaik pie tā strādāju. Romāns aptver 10 gadu laikposmu, kad savas saimniecības dibināja Breša zemnieki un kas no tā visa iznāca.
Skatos, ka jūsu grāmatas ir arī ilustrētas. Vai sadarbojaties ar kādu noteiktu mākslinieku?–Mana māksliniece ir mazmeita Ivita Ceriņa (dzimusi Blūma) – Bēnes Mūzikas un mākslas skolas pedagoģe. Viņa ilustrējusi trīs no manām četrām grāmatām. Manai pēdējai grāmatai un visiem literātu biedrības „Spārni” izdevumiem veidojusi arī vāku dizainu. Šāda sadarbība ir ļoti parocīga.
Kāda jums šodien šķiet Bēne un bēnenieki?–Kādreiz Bēnē bija tik daudz uzņēmumu, tā tuvojās jau pilsētas statusam, Bēni tolaik dēvēja par pilsētciematu. Tagad visas ražotnes likvidētas, cilvēki aizdevušies prom, Bēne kļuvusi tukšāka. Cilvēki – nesabiedriskāki, nomāktāki, bet to jau var saprast: daudzi cīnās ar bezdarbu, iztikšanas problēmām, daudziem tuvinieki ir aizbraukuši. Kā jau visur Latvijā…
Taču jūs noteikti esat optimiste…–Jā. Kratoties pa to drausmīgo Īles ceļu, pa kuru jābrauc no manas mājas līdz meitas mājai, ir jābūt lielam optimistam. Citādi nevar.
Paldies par sarunu. Lai netrūkst labu ideju turpmākajiem darbiem!
Intervēja Sarmīte Šmite