Redaktore Dace Blūma
Ivitas Evas Ceriņas vāka dizains
Ingas Gobas vāka foto
Autores datorsalikums
SIA Drukātava
2023.
Bēnes muiža 2 ir dokumentāls stāsts par laiku pēc 1923. gada, kad Latvijas valdība atsavināja muižnieku īpašumus. Par Bēnes muižas nomnieku kļuvušais Otto Gailītis panīkušu Bēnes muižas saimniecību dažu gadu laikā paceļ tādā līmenī, ka tā kļūst par paraugsaimniecību, uz kuru brauc ekskursanti un kura tiek slavināta tā laika avīzēs. Viens no pirmajiem Latvijā Otto Gailītis pievēršas cukurbiešu audzēšanai, izkopj sugas ganāmpulku un atjauno nopostīto Bēnes pili. Stāsts ir arī par darbīgajiem Gailīšu bērniem.
Grāmatas sākumā iekļauti jauni fakti par barona Fridriha von Birckenstaeda ģimeni, kas atklājušies pēc Bēnes muižas pirmās daļas nodrukāšanas. Vietu atradušas arī barona mazmazmeitas dāvātās fotogrāfijas.
Fragments no grāmatas:
Gatavošanās Otto jubilejai
Tuvojās gada beigas un Otto 60. dzimšanas diena, kuru šoreiz vajadzēja atzīmēt plašāk nekā parasti. To prasīja arī Bēnes iedzīvotāju cieņa, kādu viņš ar savu darbu un sabiedrisko darbību pa šiem gadiem bija pratis iegūt. Turklāt tā nebija tikai apaļu gadu jubileja, bet atzīmējami arī 10 gadi, kas pavadīti saimniekojot Bēnes muižā.
Muižas saimniecība bija priekšzīmīgā kārtībā, lauki tīri no nezālēm, lopiem laba barība. Uz izstādēm tika vestas govis, teles un citi lopi tikai ar labiem ciltsrakstiem un augstu ražību.
Otto darbojās vairāku biedrību valdēs, tika aicināts uz dažādiem pasākumiem, skolas izlaidumiem, pat airēšanas sacensībām, kas notika Bēnes ezerā. Viņam bija daudz paziņu un draugu, ar kuriem būtu prieks pasēdēt pie labi klāta galda.
Mēnesi pirms jubilejas Leontīne nolēma, ka jāsāk rīkoties. Iegājusi Otto kabinetā, viņa uzdeva jautājumu:
– Otiņ, vai nav pēdējais laiks padomāt par tavas apaļās jubilejas atzīmēšanu?
– Domāt jau domāju. Jāpabeidz remonts pils lielajā zālē, nebūs glīti viesus uzņemt kaut kur ārpus muižas, – Otto tūlīt atsaucās.
– Cik tai zālē varētu saiet? – Leontīnei visu vajadzēja noskaidrot.
– Parēķināju, ka kāds simtiņš viesu ietilps.
– Ar to jau varētu pietikt. Tu viesu sarakstu esi sastādījis?
– Ne nu tieši sastādījis, tikai reizēm padomājis, ar kuriem cilvēkiem man vairāk iznācis sadarboties.
– Vai tad Bēnē maz ir tādu, kuriem jāparāda cieņa un gods?
– Ir tādi! Tikai grūti izsvērt, kurus aicināt. Baidos kādu aizvainot, to neielūgdams, – Otto nopūtās – tik daudzi cilvēki bija viņam palīdzējuši ar savām zināšanām un arī praktiski. Visus pat nevar atcerēties.
– Tad mierīgi apsēdīsimies un visus sarakstīsim.
– Ja nu iznāks pāri simtam? Vairāk mūsu lielajā istabā ietilpināt nevarēs.
– Sāc tikai rakstīt, – Leontīne mudināja.
– Labāk es saukšu un tu rakstīsi, – Otto ierosināja.
– Nu labi, var arī tā, – Leontīne pasmaidīja.
– Pagasta vecākais Leopolds Neilands, pasta priekšnieks Roberts Štengels, dakteris Nikolajs Zariņš, stacijas priekšnieks Teodors Beikmanis, – Otto sauca tik veikli, ka Leontīne tikko spēja pierakstīt.
– Ar mežsargiem tu neesi kaut ko kārtojis?
– Kā nu nē! Gan Georgs Puriņš no 3. iecirkņa, gan Augusts Freimanis no Iršu parka vienmēr bijuši atsaucīgi.
– Tu bieži runā par Bēnes mašīnu karali. Kas tas tāds un kur dzīvo?
– Tas jau Rozentāla kungs no Kaijukroga! Viņš man daudz palīdzējis tehnikas jautājumos gan ar padomu, gan tieši.
– Kā ar medniekiem?
– Pats nekāds lielais mednieks neesmu, bet Alfrēds aizrāvies. “Dianas” priekšnieks noteikti jāielūdz.
– Un lielāko māju saimnieki? Ar tiem tu neesi sapazinies? – Leontīne atkal mēģināja uzvedināt.
– Ar Kristapu Kupferu no Vecmiķeļiem, Kaufmani no Liekņiem un Jāni Reņģi no Krūškalnes tiekamies visās lopu izstādēs. Reizē braucam un lopus vedam kopā. Labi pazīstu arī Krūtaiņu saimnieku Rūvaldu un Doru Veinbergu no Jaunzemjiem.
– Redzi nu, cik jau garš saraksts! Vēl nav neviena veikalnieka. Tos negribi lūgt?
– Pēdējā laikā tik daudz veikalu saradies, ka nemaz nezinu, kuru lūgt un kuru nē. Varētu varbūt Gedrovicu Jūliju? Un Herbertu Valneru. Un Heimrātu tepat no muižas ēkas. Aptiekas pārvaldnieku Jāni Plavinski pavisam biju piemirsis. Un vēl biedrību vadītājus.
– Jāņem vērā, ka katram ielūgtajam nāks līdz arī sieva, tātad jārēķina dubultā, – Leontīne domāja praktiski.
– Jā, un vēl neesmu pierakstījis savu tuvāko draugu Jāni Laži un mūsu ģimenes radiniekus – Baldiņus un visu Heimrātu ģimeni.
– Kā ir ar cilvēkiem ārpus Bēnes? Teiksim – no Vecauces, Penkules vai Sniķeres?
– Patiešām! Labi gan, ka tika gudra sieva, – Otto sāka smieties. – Citādi iedzīvotos lielā kaunā.
– Jāparedz vietas pie galda arī neplānotiem viesiem.
– Kas tie tādi? – Otto nesaprata.
– Vai mazums kāds var ierasties no lielākas priekšniecības vai avīzēm. Tie ierodas nelūgti, bet pie galda jāaicina.
– Par avīžniekiem neko nesaku – viņi atrodas darbā un visu redzēto pēc tam smalki apraksta.
– Labi, Otto! Dažas brīvas vietiņas vēl ir – izdomā pats, kuru noteikti vajag ielūgt. Es rēķināšos ar 100 personām, – Leontīne noteica un nolika uz galda iesākto viesu sarakstu.