Viegli un ērti

Redaktore Solveiga Puķīte

Ivitas Ceriņas ilustrācijas un vāka dizains

ISBN 978-9934-19-909-7

Tipogrāfija: SIA Drukātava

Romānā “Viegli un ērti” attēlotas trīs ģimenes ar bērniem, kuri jau ir pieauguši un ne vienmēr rīkojas vecākiem pa prātam. Pieņemot lēmumus, kas tajā brīdī dzīvi padara vieglu un ērtu, vēlāk nākas pārdzīvot un ciest ne tikai pašiem.

Fragments no grāmatas:

Betas dzimšanas diena pienāca tik ātri, ka iecerēto tikko paspēja padarīt, lai gan katru vakaru cītīgi strādāja. Tā kā Regīna visu mīlēja saplānot un neskaitāmas reizes pārbaudīt, tad arī šajā rītā skraidīja no mājas uz pagalmu ar sarakstu rokā un vilka ķeksīšus, bet Egons labsirdīgi zobojās:
– Nezinu, kas notiks, ja māte atradīs, ka viens balons piepūsts par vārgu.
– Mammu, nu tiešām, – mēs taču negaidām ārzemju delegāciju, bet tikai manus klases biedrus. Ņem nost to priekšautu un beidz skraidīt, – Beta aizrādīja.
Regīna paklausīgi apsēdās uz viena no jaunajiem soliem, taču tūlīt uzlēca kājās.
– Tie dēļi ir skabargaini! Meitenes saplēsīs kleitas! Tūlīt jābrauc uz mājām kaut ko sameklēt pārklāšanai! Varbūt var izmantot vecos aizkarus?
– Pagaidi, es pirmīt aizmirsu pateikt – kolēģe teica, ka dzīvoklī savākusi visu nevajadzīgo un atvedusi uz mājiņu, lai izmantotu lupatām. Tās varot lietot.
Drīz vien soli bija apvilkti ar mazliet pabalējušiem dažādu krāsu un rakstu audumiem, kādreizējiem aizkariem.  Kopējo skatu tas tikai atdzīvināja. Regīna beidzot varēja nomierināties, apsēsties un gaidīt viesus. Būs tik interesanti noskatīties, kā jaunieši ieradīsies, pasniegs dāvanas, jūsmos par jauki iekārtoto apkārtni. Kad Regīna auga, viņa savās jubilejās varēja uzņemt tikai dažas labākās draudzenes dzīvoklī, bet nekāda jautrība nesanāca – meitene visu laiku gaidīja ierodamies tēvu, kurš ģimeni bija pametis. Reizēm viņš atbrauca, reizēm aizmirsa, turklāt māte bija pārāk lepna, lai viņam par meitas jubileju atgādinātu. Dāvanā parasti bija simboliska naudas summa. Viņš uzskatīja, ka meitu nav ko izlaist. Paldies Dievam, viņas ģimenē viss kārtība, Betai ir abi vecāki, kuri spējīgi meitai sagādāt jaukus dārza svētkus. Un Regīna sāka justies tā, it kā jubileja būtu pašai, nevis meitai. Pēkšņi pienāca Egons un ierunājās:
– Zini, man tikko bija saruna ar Betu.
– Par ko tad?
– Viņa teica, ka no tādas bērnudārza ballītes, kā šī, neesot nekāda prieka.
– Ko tas vēl nozīmē? – Regīna pielēca kājās.
– Ja vecāki sēdēšot klāt un vērošot katru soli, tad visi jutīšoties kā klases vakarā skolā un kautrēšoties pat sarunāties, kur nu vēl padraiskoties vai padejot.
– Ko tad mums darīt? Sēdēt visu vakaru pēc pelējuma smirdošajā mājelē?
– Nē, Beta domā, ka mēs varētu braukt mājās un ierasties tikai tad, kad balle beigsies.
– Kā tad mēs zināsim, kad kungi gribēs balli beigt? – Regīna nikni noprasīja. To, ko Beta tagad vēlējās, viņa uztvēra kā personīgu apvainojumu. Viņa skrēja, pūlējās, visu tik jauki iekārtoja, lai pēc tam tiktu padzīta kā vecs suns?
– Viņa solīja piezvanīt. Brauksim! – Egons mudināja.
Kas Regīnai atlika? Lai cik ļoti negribēja visu atstāt Betas ziņā, mīļā ģimenes miera labā nācās piekāpties.
Dzīvoklī Egons tūlīt ieslēdza televizoru, bet Regīna nekādi nespēja nomierināties. Ja aizvainojumu viņa bija spējusi norīt, tad nervozēja par Betas un viņas viesu drošību.
– Ja tajā rajonā klīst apkārt noziedznieki? Kas bērnus aizstāvēs?
– Zēni arī būs, – Egons centās mierināt.
– Es, kā skolotāja, vislabāk zinu, ka uz zēniem nevar paļauties – viņi ir tik bezatbildīgi.
– Neļaušu tev noniecināt vīriešu dzimumu, – Egons kļuva pikts. Viņš nervozēja vēl vairāk par Regīnu, tikai negribēja izrādīt.
Ap divpadsmitiem atskanēja Betas zvans:
– Brauciet ātri, – viņa pateica un sarunu pārtrauca.
Regīnai galvā iesitās karstums, viņa redzēja šaušalīgas ainas – dārzā iebrukuši pedofili, maniaki, slepkavas! Kas notiks? Viņai gribējās to visu izkliegt skaļi, bet paskatījās uz Egona šausmās pārvērsto seju un saprata, ka jāklusē. Iebraucot mazajā ieliņā, varēja dzirdēt tikai mūziku, neviens palīgā nesauca, nekliedza. Pagalms bija tukšs, uz soliem neviens nesēdēja. Būtu nolaupīti un kaut kur aizvesti?
Tad viņi pamanīja rosību dārza stūrī aiz upeņu krūmiem. Regīna un Egons devās uz turieni. Beta ar meitenēm pūlējās izšķirt divus puišus, kuri ieplestām acīm viens otram metās virsū. Vienam no deguna pilēja asinis, otram bija pārsista lūpa, bet puiši joprojām izskatījās agresīvi. Divi citi gulēja zem krūma, bet tiem nekādus ievainojumus samanīt nevarēja.
– Tēti, palīdzi viņus izšķirt, – Beta tūlīt uzsauca.
Egons vienu no puišiem saņēma aiz padusēm un vilka prom, bet tas tik nikni pretojās, ka vajadzēja pielikt visus spēkus. Otrs puisis metās pakaļ paceltām dūrēm, bet to meitenēm un Regīnai izdevās savaldīt un nogāzt zemē. Beta viņam uzsēdās virsū, bet abas meitenes no visa spēka turēja ciet katra savu roku. Arī Egons savu puisi bija nogāzis zemē un burtiski uzgūlies virsū, lai savaldītu.
– Viņi ir sanarkojušies! – Regīna beidzot saprata.
– Mēs nezinājām, ka viņi to dara! – Beta taisnojās.
– Un kas ir ar tiem diviem?
– Viņi vienkārši apgūlās un aizmiga. Labi, ka arī tie nekļuva agresīvi.
– Jā, pēc narkotiku lietošanas daži kļūst miegaini, bet daži agresīvi. Ko darīsim? Sauksim ātro palīdzību?
– Vislielākās nepatikšanas būs mammai, kā skolotājai, – ierunājās Egons.
– Es visu saprotu, bet ko lai dara? Ja nu puiši nomirst? – Beta raudāja visā galvā, nobijušās bija arī pārējās meitenes. Regīna iztēlojās, kā ar kaunu un negodu tiek padzīta no darba.
Egona gar zemi nogāztais puisis beidzot bija nomierinājies, kaut ko nesakarīgu murmuļoja un neko neredzošām acīm skatījās gaisā, bet meiteņu turētais vēl pa reizei raustīja rokas, lamājās, spļaudījās un kaut kam draudēja.
– Meitenes, ir darbiņš, – Egons, kurš vienīgais vēl spēja sakarīgi domāt, mākslotā mierā noteica. – Puišu telefonos vajadzētu sameklēt vecāku numurus, piezvanīt un izstāstīt, kas noticis. Tad vecāki lai izlemj paši – vest uz slimnīcu vai mājās. Ja būs vajadzīgs transports, esmu ar mieru braukt.
Vienam no guļošajiem puišiem vecāki atbrauca pakaļ paši un mājas saimniekiem neko nepārmeta – laikam tā nebija pirmā reize. Kamēr gaidīja vecākus otram guļošajam, Egonam likās aizdomīgi, ka Beta no viņa neatiet ne soli – slauka ar kabatas lakatiņu seju, atglauž matus, turklāt vēl klusītēm raud. Egons piegāja meitai klāt un pajautāja:
– Kā to puisi sauc?
– Tas ir Miks, – Beta caur asarām izgrūda.
– Un tu ar viņu draudzējies? – Egons pēkšņi saprata.
– Nē… Tas ir – jā…
Trešā un kauslīgākā puiša māte ieradās ar sabiedrisko transportu un sāka kliegt jau pa gabalu:
– Es tūlīt ziņošu policijai! Kā kaut kas tāds var notikt skolotājas acu priekšā? Varbūt pati pa kluso tirgojat? Skolotājiem mūžīgi algas par mazām!
Pagāja labs brīdis, līdz meitenēm izdevās viņu pārliecināt, ka zēni visi nepieciešamo bija pagādājuši paši, klusām aizlīduši aiz upeņu krūmiem un tur arī pīpējuši. Kad sieviete beidzot bija nomierinājusies, viņa pārbaudīja dēla pulsu, pielika ausi pie krūtīm un paklausījās sirdspukstus. Izrādījās, ka viņa pēc profesijas ir medmāsa.
– Ātros saukt nevajag? – Egons painteresējās.
– Pašlaik viņam nekas nedraud, tikai jāizguļas. Tā ir trešā reize, kad viņš man sagādā tādus uztraukumus, – sieviete beidzot atzinās. – Jūs aizvedīsiet mūs mājās?
– Jā, aizvedīšu, bet vai jūs nevarētu pārbaudīt veselības stāvokli arī šim puisim? – Egons palūdza, rādīdams uz ceturto, kuru pats bija nomierinājis.
Medmāsa pārbaudīja gan pulsu, gan sirdspukstus un secināja, ka arī šim puisim tikai jāizguļas. Tā kā viņa vecākus neizdevās sazvanīt, Egons puisi iestiepa mašīnas pakaļējā sēdeklī un veda līdz uz dzīvokli. Tik nelāgi beidzās Betas ballīte. Turklāt Regīnai darbs skolā burtiski karājās mata galā – pietika kādam no vecākiem uzrakstīt sūdzību, ka zēni skolotājas meitas jubilejā lietojuši narkotikas, un Regīna savu darbu būs zaudējusi.
Nākamajā rītā Betas klases biedrs bija tik vārgs, ka nespēja sakarīgi pastāstīt, kur aizliegtās vielas ņēmuši un kurš ierosinājis tās pamēģināt. Egons viņu nogādāja mājās un silti ieteica vairs tādas muļķības nedarīt, bet vai tas ko līdzēs? Ja zēns to nedarīja pirmo reizi, tad varētu būt izveidojies pieradums.
– Nesaprotu, kā kaut kāds nekaitīgu augu maisījums var izraisīt tādas sekas? – Egons bija galīgā nesaprašanā.
– Mums seminārā stāstīja, ka tirgoņi augus apsmidzinot ar ķīmiskām vielām, kuras šīs blakusparādības izsaucot. Pašiem augiem neesot nekādas vainas, – Regīna skaidroja.
– Tad viņi jāliek cietumā.
– Tas nav tik vienkārši, vielas visu laiku mainās. Pastāv aizdomas, ka pie tā strādā kāda zinātnieku grupa.
– Un kā tie zinātnieki var paskatīties acīs vecākiem, kuru bērnus ar savu lielo mantkārību burtiski nobendējuši?
– Jā, tas ir labs jautājums, – Regīna secināja un devās uz virtuvi. Viņa bija pārliecināta, ka cīņa ar šo vielu ražotājiem un izplatītājiem ir tikpat bezcerīga kā Dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām.

Bookmark the permalink.

Comments are closed.