Redaktore Solveiga Puķīte
Māras Hornas datorsalikums
Ivitas Evas Ceriņas vāka dizains
ISBN 978-9934-8930-1-8
SIA Drukātava
Mēs katrs dzīvojam savu dzīvi, bet vienlaicīgi esam ciešām saitēm saistīti arī ar citu cilvēku dzīvēm. Labestīgā nozīmē ir reizes, kad mums vajadzīga palīdzība vai mēs palīdzam citiem. Diemžēl pastāv arī attiecību nosodāmā puse – skaudība, nenovīdība, meli un liekulība. Un par soģi kļūst pati dzīve…
“Kaut arī Regīna ar Vitu bija bērnības draudzenes un kopā izgājušas skarbus dzīves brīžus, pēc rakstura abas sievietes bija atšķirīgas. Vita dzīvoja tikai vienai dienai un centās jebkuru situāciju savtīgi izmantot, pati nepakustinot ne pirkstiņa. Turpretim Regīna savu dzīvi plānoja un veidoja pati.”
Fragments no grāmatas:
– Tu, Sergej, uz vēl prastāku vietu mūs nevarēji atvest? Te droši vien pat kārtīgas dāmu istabas nav, – Vitas nepatikas burbulis beidzot pārplīsa.
– A man te patīk – vismaz nav jālauza galva, ar kuru no septiņām dakšiņām katru reizi jāēd.
– Nu jā, galva tev kā pulkstenis, bet tikai vienā virzienā – kā taisīt naudu. Vajadzēja apgūt arī kādus uzvedības noteikumus, citādi biznesa partneri tevi uzskata par prastu, – Vita nerimās.
– Man pie kājas, ko citi domā, – Sergejs norūca un atkal pievērsās telefonam.
– Tā vis nesaki – ir svarīgi, ko par tevi domā citi cilvēki, – sarunā iesaistījās Pārsla, rūpīgi ielikdama somā savu blociņu.
– Kur tu te redzi kādu cilvēku? – Sergejs teatrāli paraudzījās apkārt.
– Nu jā – oficiante jau nav cilvēks, bet tikai piedeva restorānam, – Pārslas balsī parādījās nosodījums, bet Vitai sava vīrieša nostāja likās amizanta – viņa nopētīja no mugurpuses oficianti un nosmīkņāja.
– Kāds krogs, tāda piedeva. Jācer, ka viņa vismaz zina, no kuras puses jāpasniedz ēdiens.
– Tu beidzot kaut ko izvēlēsies? – Sergejs neapmierināti noburkšķēja.
– Varētu ņemt zivi, ja tikai nebūtu pārcepta.
– Kad pati no karbonādes pazoli iztaisīji, man bija jāēd un vēl jāslavē, – Sergejs izmantoja izdevību Vitai nedaudz “iekost”.
– Pēdējais laiks pieņemt mājkalpotāju. Tad tev vienmēr būs ne tikai sulīga karbonāde, bet arī tīras zeķes un saklāta gulta, – Vita savu vērtību apzinājās un lieliski mācēja “atkosties”.
– Es gan negribētu, lai manā dzīvoklī saimnieko kāda cita. Katram taču mājās ir sava kārtība, – Pārslas lielā kārtības mīlestība kompānijai bija zināma, tādēļ nosmīkņāja ne tikai Vita, bet arī abi vīrieši.
– Atšķirībā no tevis man ir arī citas nodarbošanās, ne tikai sava vīrieša appuišošana. Varbūt riskējam un to zivi tomēr ņemam? Vismaz nebūs tik daudz kaloriju, – Vita atkal pievērsās ēdienkartei.
– Jūs arī to pašu? Klusēšanu uzskatīšu par piekrišanu. Ei! – Sergejs pamāja ar roku oficiantei. – Četras zivis ar piedevām. Un pudeli franču vīna – tikai labas firmas.
Oficiante pierakstīja blociņā pasūtījumu, tad paskatījās uz Vitu, sarāvās un izmeta no rokām pildspalvu. Arī Vita sarāvās un piesarka, it kā būtu dabūjusi pliķi, pēc tam ar nodurtu galvu knibinājās gar salveti. Oficiante atgriezās ar pasūtīto vīna pudeli un pajautāja:
– Saliet arī?
Sergejs, kurš ar aizdomām bija vērojis abu sieviešu dīvaino uzvedību, izrāva pudeli sievietei no rokām un noburkšķēja:
– Tiksim galā paši.
Vita turpināja nervozēt – pavandījās pa somiņu, pacilāja noliktos galda piederumus, tad piecēlās un it kā vainīgi noteica:
– Es aiziešu uz dāmu istabu!
Sergejam tas likās aizdomīgi, bet Pārsla nodomāja, ka Vita iet uzsmēķēt, jo šo netikumu nekādi nespēja atmest, bet viņas vīrietis nesmēķēja un vienmēr rūca, ka negrib skūpstīties ar pelnu trauku.
Patiesībā viņa devās uz virtuves pusi, kur to sagaidīja oficiante ar ne visai laipniem vārdiem.
– Beidzot ieskrēji man tieši rokās, maita tāda! Rādās – atkal esi labi iekārtojusies?
– Ko tu, Regīna, gribi? Bāzt man degunā gandrīz desmit gadus vecus notikumus? – Vita centās atrunāties, tomēr bija tāda sajūta, ka ap kaklu savelkas cilpa.
– Tev varbūt tie bija tikai notikumi, bet man sagruva visa dzīve. Mums ar Slaviku bija īsta mīlestība, tādēļ tev skauda.
– Kāda tur mīlestība? Nesmīdini! Ja būtu mīlestība, vai tad tik viegli varētu atņemt? Vari priecāties – ar mani arī nepalika, tavs Slaviks toreiz bija uz izķeršanu.
– Es viņu būtu noturējusi, ja ne tavas riebīgās spēlītes. Tagad dzīvotu kā kundze, nevis apkalpotu dzērājus.
– Bet tu tūlīt pat dabūji citu. Viņš taču arī nebija nabags.
– Haris? Kā labie draudziņi pirmajā gadā “uzmeta”, tā vairs nespēja atkopties.
– Sergejs par manu pagātni neko nedrīkst uzzināt, citādi arī man būs “hanā”, – Vitas balss jau skanēja lūdzoši.
– Un tas būtu tikai taisnīgi! Bet es tik ļauna nebūšu – par trim štukām klusēšu.
– Kur es tādu naudu raušu? Sergejs man mēnesī knapi vienu štuku atmet, pietiek tikai ikdienas tēriņiem.
– Nekas, pāris mēnešus nevazāsies pa visādiem saloniem un naudiņu ietaupīsi. Vai arī atcerēsies jaunību un nopelnīsi. Vēl tīri labi izskaties.
– Par ietaupīšanu aizmirsti – man jābūt formā, jo Sergejam sakari ar tādiem dūžiem…
– Tad tiem dūžiem arī piedāvājies.
– Beidz! Es nedrīkstu – Sergejs uzreiz uzzinās. Tev gan varētu kādu piespēlēt.
– Nē, es tagad esmu godīga sieviete, man ir kārtīgs vīrs un arī bērns, tikai smagi slims – viņam vajadzīgas dārgas zāles.
– Ko laidi pasaulē bērnu? Vai tad nezināji, ka pēc mūsu trakās jaunības var piedzimt kroplis?
– Beidz man braukt virsū! Kā teicu, tā būs. Par jaunības grēkiem arī ir jāmaksā – šai profesijā noilguma nav, – Regīna burtiski nošņāca un devās prom.
– Pagaidi! Kuce tāda! Es tev neko neesmu apsolījusi – ļauj vismaz apdomāties, – Vita nikni nosauca pakaļ.
– Labi! Tavā rīcībā ir viena nedēļa, – Regīna pār plecu izmeta, tad atskatījās un nosmīkņāja – no Vitas iepriekšējā kundziskuma vairs nebija ne pēdas.
Pēc Vitas aiziešanas Sergejs manāmi sāka nervozēt, tad noburkšķēja kaut ko par steidzamu zvanu, paķēra telefonu un devās tualetes virzienā. Pamanījis, ka Vita kaut ko runā ar oficianti, atsprāga atpakaļ. Sergejs bija pieradis kontrolēt pilnīgi visu – kā biznesā, tā mājās. Tas, ka Vita sameloja par dāmu istabu, lai kaut ko slepeni pārrunātu ar šo te noplukušo oficianti, viņam likās īsta nodevība. Sapratis, ka šoreiz dūre nelīdzēs, bet jārīkojas viltīgāk, Sergejs atgriezās pie galdiņa, kur Viktors pakalpīgi ielēja un uzaicināja iedzert.
Pēc brīža ar bezrūpīgu sejas izteiksmi atgriezās arī Vita un apsēdās savā vietā.
– Vēl nav atnests? Ir nu gan tūļas. Tā jau var pāriet apetīte.
– Tu varbūt pa visu Rīgu kārtīgu dāmu istabu meklēji, ka tik ilgi? – Sergejs ar riebīgu smīnu pajautāja, bet Vita to nemanīja, tikai paraustīja plecus.
– Ko tu saproti no sieviešu vajadzībām.
Laikam vārdu pārmaiņa ar to vēl nebūtu beigusies, ja Viktors nesāktu runāt par biznesa lietām.
– Kamēr tevis te nebija, veči ziņoja, ka krava aizkavēšoties – kaut kāda aizķeršanās muitā.
– Tad gan ir sūdi – pēc tam vairs nebūs, kur nogrūst. Varbūt jālaiž uz muitu kaut ko ieeļļot?
– Es jau piedāvāju, bet veči teica, ka situāciju kontrolējot.
– Tas labi, citādi man šis tas jānokārto vēl tepat uz vietas, – viņš piecēlās, paņēma telefonu un taisnā ceļā gāja virtuves virzienā.
– Kas ir, ka šodien neviens nedzer? – Vita pajautāja saviem galda biedriem.
– Kā nedzer? Mēs ar Viktoru pusi pudeles būsim izdzēruši, kamēr jūs ar Sergeju vazājaties apkārt.
– Sergejs arī?
– Un tagad tu viņu redzi? Mūžīgās darīšanas. Iedzeram mēs, kas palikuši, – Pārsla pacēla glāzi.
Tikmēr Sergejs bija novaktējis Regīnu, sakampis viņu aiz rokas un šņāca ausī:
– Tu tūlīt pat man visu izstāstīsi, citādi… – kā demonstrēdams, izgrieza Regīnas roku uz sāniem.
– Kungs, es nezinu, par ko jūs runājat… – Regīna centās izrauties. – Laidiet mani vaļā – virtuvē sāks uztraukties, kāpēc nenāku pēc pasūtījuma.
– Par ko tu tikko runāji ar manu Vitu? Klāj vaļā, citādi… – atkal pagrieza Regīnas roku, viņa ievaidējās, tad sāka šņukstēt. – Laidiet, es nekā nezinu…
Kā par laimi, tajā brīdī no virtuves atskanēja dusmīga vīrieša balss:
– Regīn! Kur tu vazājies? Man pašam tās zivis būs jānes?
Sergejs bija spiests laist vaļā Regīnas roku, bet prom ejot piedraudēja:
– Mēs vēl tiksimies…
Kad atgriezās pie galdiņa, arī Regīna bija klāt ar paplāti, katram nolika priekšā šķīvi, pazemīgi pateica lūdzu un ātri aizgāja.
Visi ar lielu kāri sāka ēst, vienīgi Vita bakstījās pa savu šķīvi, domās būdama kaut kur tālu prom.
– Ko tu ņergājies? Zivs taču ir garšīga, – Sergejs neizturēja.
– Jā, tiešām laba, – Vita it kā pamodās. – Varbūt iedzersim?
– Iedzersim arī… – Sergejs caur zobiem novilka un pacēla savu glāzi. Pārsla un Viktors pievienojās – viņi notiekošo starp Vitu un viņas vīrieti nebija pamanījuši.