Paulīna

Redaktore Liliana Cirse

Ivitas Blūmas (Ceriņas) ilustrācijas un vāka noformējums

Izdevējs “Poligrāfijas infocentrs” 2007.gadā

Šis ir stāsts par stingras gribas sievieti Paulīnu. Viņa nebija ne slavena māksliniece, ne zinātniece, bet stipra, atjautīga un izdarīga sieviete, kas prata rast izeju jebkurā dzīves situācijā, nekad nezaudēja humora izjūtu un neizsakāmi mīlēja visus savus tuviniekus. Viņas mīļākais teiciens bija: „Ēdis vai neēdis – galvu augšā!”. Paulīnas mūža laikā nomainījās dažādas valdības, izkaroja vairākus karus, taču viņas dzīvē pats galvenais vienmēr bija tikai darbs. Arī savu labklājību Paulīna varēja sasniegt, tikai pateicoties darbīgajām rokām un gaišajam prātam.

Varu būt lepna par tādu vecmāmiņu! No viņas esmu guvusi neizsakāmi lielu gara bagātību un ievirzi visai savai dzīvei. Gribu, lai ne tikai mani bērni un mazbērni, bet arī visi, kas to vēlas, uzzinātu kaut ko vairāk par šo brīnišķīgo sievieti un laikmetu, kurā viņa dzīvoja un strādāja.

2015.gadā tika izdots vēl papildus metiens


Fragments no grāmatas:

JAUNĀ PĀRDEVĒJA

Kamēr Paulīna nemierīgi grozījās pa mazo gultiņu, Alīda ar Jāni virtuvē risināja nopietnu sarunu:
– Zini, Jāni, man tavas māsiņas no sirds žēl. Vēl pavisam bērns, bet tādus smagus darbus tā pusvāciete viņai krauj virsū. Par algu arī nav vienojušās, beigās atmetīs dažus nabaga grašus.
– Pati taču gribēja par istabeni.
– Vai tad viņai par šo darbu bija kāda nojausma?
– Nu, ko tad tu iesaki? Kaut kas tev laikam ir padomā, ja sāki par to runāt?
– Zini ko, viņa diezgan veikla un apķērīga. Māci par bodnieci. Tu taču stāstīji, ka zellis apzadzies un jādzen prom. Māsiņa vismaz būs godīga.
– Varētu jau mēģināt, bet arī veikalā darbs nav nekāds vieglais, visu dienu uz kājām. Turklāt krievu mēlē jāielauzās.
– Pamēģināt taču varētu.
– Vēl jau jārunā ar viņu pašu.
– Tikko atmodīsies, tūlīt parunāsim. Nav ko stiept garumā.
Paulīna brāļa piedāvājumam piekrita uzreiz, jo saprata, ka sliktāk nebūs kā pie kundzes. Abas ar Alīdu aizgāja pēc peļņas – tik vien iznāca, kā jaunam zeķu pārim, bet viņa, muļķīte, bija sapņojusi par zaļo kleitu no skatloga!
Vakarā Paulīna atkal nemierīgi grozījās un nevarēja aizmigt. No vienas puses bija prieks, ka nebūs vairs jāpacieš kundzes pāri darījumi un vispār jāredz viņa ar savu izlaisto mopsi. No otras puses – vai viņa tiks galā ar pārdevējas darbu? Līdz šim Paulīnai bija briesmīgi liela bijība pret pārdevējiem – cienīgi, lepni, pat iedomīgi, tomēr rokas raiti kustējās, apkalpojot pircējus. Vai tiešām arī viņa tā kādreiz varēs? Jānis gan solīja, ka, lai nu kā, bet iemācīt viņš Paulīnu gan iemācīšot. Tomēr Jānis savu reizi bijis arī nesavaldīgs – mājās pie vecākiem ne vienu vien pliķi meitene no vecākā brāļa saņēmusi par pavirši padarītu darbu. Beidzot Paulīna nosprieda, ka no pašas brāļa arī pelnīts pliķis nemaz tik briesmīgs nebūs, un nomierinājās.
Otrā rītā abi reizē devās uz darbu. Paulīnai bija krietni vien jānopūlas, lai tiktu Jānim līdz – viņam viens solis, bet sīkajai meitenei veseli divi. Tā pusrikšus viņa visu ceļu arī notecēja. Veikalā pašreiz bez Jāņa bija vēl tikai komijs – puišelis, kas iznēsā pasūtītās preces, un divas reizes nedēļā ar lielajiem ratiem stumj mājās pirkumu no Daugavmalas tirgus. Iepērkas gan tur Jānis pats, jo ar zemniekiem un zvejniekiem jāprot kaulēties, jāskatās, lai prece būtu svaiga un to paspētu pāris dienās iztirgot. Veikala telpas samērā lielas – ar leti divās pusēs un plauktiem līdz pašiem griestiem. Zem tiem vesela vaļēju maisu rinda – sāls, cukurs, milti, putraimi, rieksti…Visu uzreiz nemaz nevar aptvert! Pie vieniem svariem tirgojas Jānis pats, pie otriem – zellis, bet tas tagad jau atlaists, jo pieķerts nesmukā lietā.
– Ar ko tad nu sāksim, māšel? – Jānis, smīnēdams ūsās, noprasīja.
– Nezinu, brālīt, – Paulīnai sīkas skudriņas sāka skriet pa muguru.
– Skaties – te maisā ir sāls. Ņem papīru, saloki no tā tūtu un iesver kilogramu.
Jānis ātri parādīja, kā pareizi sarullēt tūtu no papīra un aizlocīt galu, bet pats aizgāja pie otriem svariem apkalpot pircējus.
Trīcošām rokām Paulīna paņēma papīra lapu un sāka rullēt. Ar kuru roku tad vajadzēja rullēt, ar kuru – turēt? Papīrs griezās tikai uz riņķi, bet tūtas forma negribēja veidoties. Kā Jānis turēja? Ak, tā – labā roka viņam palika tūtas iekšpusē, bet ar kreiso locīja ciet galu. Ja pieturēja papīra stūrīti diviem pirkstiem, tad iznāca gan kaut kas līdzīgs tūtai. Tagad tikai aizlocīt galu. Tā, tūta gatava, jāber iekšā sāls – ar kreiso roku Paulīna turēja tūtu, ar labo bēra. Viena liekšķere, otra, tūta jau tīri smaga, laikam drīz varēs likt uz svariem. Pēc trešās liekšķeres tā pēkšņi kļuva viegla – Paulīna turēja rokā tikai tukšo papīru, jo locījums nebija izturējis sāls smagumu. Nosarkusi meitene skatījās pāri letei uz Jāņa pusi. Tas pašreiz apkalpoja kādu pircēju, tomēr pameta arī uz viņas pusi tādu zīmīgu smīniņu – laikam visu redzējis.
Nu nē, tik viegli viņa nepadosies! Rullēja, locīja, bēra, atkal rullēja, locīja, bēra – nekā. Viņa jau bija nosvīdusi slapja un jutās galīgi bezpalīdzīga. Kāpēc Jānis nenāk palīgā? Pircēju nav, bet viņš vienā mierā krāmējas pa plauktiem.
– Jāni, man nesanāk, – meitene beidzot izdvesa.
– Ak, nesanāk gan? Būsi pavirši skatījusies.
Nu Jānis rādīja vēl vienu reizi – kā ņemt papīru pie stūra, kā veikli sagriezt tūtu, kā pareizi salocīt galu – katram pirkstam savs locījums un tas stingri jāiespiež. Paulīna mēģināja atkal un, tavu brīnumu, jau izdevās labāk. Urrā! Pirmā tūta ar visu sāli tika līdz svariem! Nosvērt nebija liela māksla, nu tikai vēl jāaizloka ciet augšgals un jāpasniedz brālim savs pirmais patstāvīgi paveiktais darbs.
Jānis to arī paņēma un … nometa zemē! Tūta attaisījās vaļā, sāls izbira. Paulīna stāvēja un skatījās uz grīdu asarām acīs.
– Kāpēc meti zemē? Tik skaistu tūtu?
– Redzi, māšel, pircējam tūta vesela jāaiznes arī līdz mājām, tādēļ tai stingri jāturas no abiem galiem. Metot zemē, papīrs var pārplīst, ja ir pārāk plāns, bet attaisīties vaļā nedrīkst neviens locījums. Slauki kopā izbirušo sāli, ņem jaunu papīru un sāc visu no gala. Ja līdz pusdienas laikam vismaz trīs tūtas, nometot zemē, nepaliks veselas, no tevis bodnieks neiznāks.
Tas nu par traku! Jau pirmajā dienā pateikt, ka no viņas bodnieks neiznāks! Nu, to mēs vēl redzēsim! Paulīna tik sirsnīgi ķērās atkal pie darba, ka nemaz nepamanīja, cik viltīgi Jānis nosmīnēja, ejot atpakaļ pie saviem svariem.
Papīrs, ar kreiso roku stūris, satīt, novilkt, nolocīt, stingri iespiest locījuma vietas, iebērt, nosvērt, aizlocīt ciet, stingri iespiežot. Tagad pats galvenais – aizvērt acis un palaist roku vaļā. Būs vai nebūs? Atsprādzis tikai augšējais locījums, tātad pa pusei. Viss atkal no sākuma. Pirkstu gali jau sūrstēja gan no stingrās locīšanas, gan no sāls, kad beidzot Jānis aicināja pusdienās.
Pie galda Paulīna bija ļoti nopietna un nerunīga, tādēļ Alīda ar jautājumiem neuzmācās. Jānis viņai slepus pamāja ar galvu – nemaz tik slikti nav.
Pēcpusdienā Paulīna taisnā ceļā devās pie sava sāls maisa, bet Jānis to atsauca atpakaļ.
– Šodienai pietiks, citādi tu man visu ietinamo papīru izniekosi. Nāc labāk sarēķini vakardienas tirgus pirkumus.
Jānis nolika Paulīnai priekšā pelēku kladi, kurā bija ierakstīti dažādi pirkumi, katrai precei cena un nopirktais daudzums. Viņai jāizrēķina, cik maksājusi katra lieta atsevišķi un cik kopā, tad Jānis varēs būt drošs, ka vakarrīt ātrumā nav pārrēķinājies un samaksājis nepareizi. Rēķināšana skolā Paulīnai padevās tīri labi. Skolotājs viņu pat bija norīkojis par garā sola priekšnieci piecām laiskām saimniekmeitām, kuras nekādi nespēja iemācīties rēķināt. Smiekli nāca atceroties, ka visas piecas bija trīs galvas garākas par mazo meitenīti sola galā. Skolotājs viņu tā arī sauca par mazo cinīti, bet lielās meitas par vezumiem.
Drīz vien kopējā summa bija izrēķināta, un Paulīna lepni nolika Jānim priekšā savu darbu. Brālis pārbaudīja, apmierināti nokrekšķināja, tad nolika māsai priekšā rotaļlietu – uz drātīm savērtas ripiņas.
– Tagad pārskaiti uz šiem.
– Kas… kas tie tādi ir? – Paulīna izstomīja.
– Skaitīkļi.
– Un ar tādiem var saskaitīt?
– Protams. Daudz veiklāk, kā uz papīra. Var ne tikai saskaitīt, bet arī atņemt un pat sareizināt, ja labi iemanās.
Jānis pacietīgi skaidroja, kā ar skaitīkļiem pareizi jādarbojas. Paulīna uzmanīgi skatījās, cenšoties neko nepalaist garām, tad lēni un nedroši sāka pati pārvietot koka krellītes.
– Ej kaktā un ātrāk nerādies, kamēr viss vakardienas pirkums nav pareizi saskaitīts arī uz skaitīkļiem!
Nu meitēns atkal ņēmās nosvīdis. Nesanāca, nesanāca, līdz beidzot tomēr! Jānis pārbaudīja, tad atšķīra kladi no sākuma. Tagad Paulīnai bija jāsaskaita divu mēnešu pirkumi. Tā darbojoties, pienāca vakars.
Pie vakariņu galda Paulīna izskatījās nedaudz dzīvespriecīgāka, un Alīda uzdrošinājās apjautāties, kā tad veicas ar veikala gudrību apgūšanu.
– Kaut ko jau drusku iemācījos, bet tā laikam ir pavisam maza daļiņa no visa, kas veikalniekam jāzina, – Paulīna noteica, paskatīdamās uz Jāni.
– Ja tu to esi sapratusi, tad mums turpmāk domstarpību nebūs.
Šonakt Paulīna gulēja kā nosista, pat sapņi nerādījās. Turpmākajās dienās Jānis savai māceklei sākumā lika atkārtot iepriekš apgūto, tad piesvieda klāt kaut ko no jauna – jāsver nevis kilogrami, bet pavisam jocīgi grami, jāaprēķina, cik tas maksās, jāmācās no galvas produktu cenas, jālej burciņā krējums. Pēdējā mācību nedēļā Paulīnai bija jāpārkārto arī skatlogi un plaukti. Te nu bija ko padomāt! Tomēr tik nevarīga viņa nejutās, jo labi noderēja paradums vienmēr vērot apkārtējo veikalu skatlogus. Par šo darbu brālis viņu pat uzslavēja.
Nākamajā pirmdienā Jānis ar komiju jau agri devās uz tirgu un pieteica Paulīnai, lai noteiktajā laikā ver vaļā veikalu, ja arī viņš vēl nebūs atgriezies. Kā vēlāk izrādījās, Jānis ar visiem ratiem bija piebraucis pie mājas iedzert kafiju un tīši aizkavējies, lai pārbaudītu jaunās pārdevējas gatavību patstāvīgam darbam.
Tikmēr Paulīnai veikalā nemaz tik viegli neklājās. Viņa atslēdza, nostājās pie svariem un piesarkušiem vaigiem gaidīja pirmo pircēju. Ienāca sieviete ar lielu grozu un iepirkumu sarakstu rokā – laikam ķēkša. Noskatījusi Paulīnu no galvas līdz kājām, noprasīja, vai tad saimnieka šodien nebūšot? Paulīnai gribējās mukt projām, taču saņēmās un droši atbildēja, ka saimnieks drīz būs, bet iepirkties var arī pie viņas. Ķēkša sāka saukt vajadzīgās mantas, un Paulīna svērt. Ar cukuru un putraimiem gāja samērā labi, tējas desu arī izdevās nogriezt diezgan pareizi. Grūtāk bija ar sviestu – te par daudz paņēmās, te atkal par maz, bet visgrūtāk izrādījās iemērīt pienu, jo daļa no litra visu laiku lija kannā atpakaļ. Kad beidzot viss bija nosvērts, nomērīts un saskaitīts, Paulīnai pašai mugurā nebija nevienas sausas vīlītes. Taču par atpūtu nebija ko domāt – uz apkalpošanu gaidīja vēl trīs pircēji! Ar diviem viņa viegli tika galā, bet trešais sāka runāt krieviski! Skolā krievu valoda bija jāmācās, bet cik tad viņa vispār tur dabūja iet? Krievs pasniedza burciņu un prasīja:
– 300 gram mjoda.
Paulīnai likās, ka viņš prasa zaļās ziepes, jo vārds milo krieviski arī sākas ar burtu m un skan ļoti līdzīgi. Ieskrējusi blakus telpā, kur glabājās petroleja, ziepes un citas neēdamas, bet vajadzīgas lietas, viņa iesmērēja burciņā zaļās ziepes, nopriecājās, ka ir tieši 300 grami, un priecīgi saņēma naudiņu.
Jānis arī bija klāt, pārlaida acis visapkārt, vai neredzēs kādas nebūšanas, bet viss likās kārtībā.
– Nu, māšel, vai daudz ietirgoji?
Paulīna tūlīt steidzās noziņot, ko visu pārdevusi, kā gājis. Jānis klusībā smaidīja, tomēr centās izlikties stingrs, parādīja nenoslaucītu krējuma pilienu uz letes, aizrādīja, ka jāaizver ziepju tvertnes vāks.
Jāņa klātbūtnē Paulīna jūtās jau drošāka, apkalpoja pircējus, rēķināja, svēra, bet brālis to visu neuzkrītoši novēroja, nepieciešamības gadījumā piepalīdzēdams. Paulīnai aizvien vairāk sāka likties, ka šī nodarbošanos viņai ir īstā, kad … priekšā nostājās šī rīta krievs ar visu zaļo ziepju burciņu! Kaut ko krieviski gari stāstīja, un Paulīna tik vien saprata, ka bērni neēdot. Vai viņš traks, ka liek bērniem ēst zaļās ziepes!? Galīgā izmisumā viņa pierāva pie letes Jāni, lai dzen to trako laukā. Bet Jānis? Mierīgi uzklausīja krievu, tad sāka viņam par kaut ko atvainoties! Varbūt viņa bija nepareizi iesvērusi vai aprēķinājusi?
– Atliec ziepes kannā, bet burku izmazgā, tikai labi tīru! – Jānis bargi noteica un iespieda viņai rokā nelaimīgo burciņu. Paulīna tik centīgi mazgāja, ka stikls spīdēja un laistījās. Jānis nosvēra burciņu, tad piegāja pie medus kannas, ar kausu rūpīgi ieleja medu, nosvēra, atdeva krievam un vēlreiz atvainojās. Kad medus gribētājs bija aiz durvīm, Paulīna pēkšņi atcerējās, ka vārds medus krieviski arī sākas ar burtu m! Kā viņa to bija varējusi aizmirst? Tagad šos divus vārdus līdz pat mūža galam vairs nesajauks.
– Būs jādod tevi krievam par sievu, citādi valodu neiemācīsies, – brālis smīnēdams noteica. Paulīna jūtās briesmīgi un gaidīja, ka Jānis vēl rāsies, bet pircēji nāca un gāja, un nekādas pārrunas vairs neiznāca.
Vienīgi pie vakariņu galda Jānis nenoturējās, Alīdai neizstāstījis, kādu joku mazā māsiņa izspēlējusi valodas nezināšanas dēļ.

Bookmark the permalink.

Comments are closed.