Neizlēmības cena

Ivitas Ceriņas ilustrācijas un vāka dizains

Redaktore Solveiga Puķīte

Autores datorsalikums

Iespiesta SIA Drukātava 2018.gadā

Grāmatas varoņi dzīvo un darbojas pagastā, kas līdzīgs Bēnei, mīl, cieš no sava izlēmības trūkuma, naidojas un izlīgst.

Jaunais tautas nama vadītājs ierodas jau ar savu pieredzes “bagāžu”, aktīvi uzsāk darbu, taču privātajā dzīvē daudz saposta savas neizlēmības dēļ. Vienā gadījumā veidojas savdabīgs mīlas trijstūris, otrā meitene no sirds iemīlas, bet pretmīlestības vietā sagaida pavisam ko citu. Ir arī laimīgi pāri, taču arī tur ne viss notiek tik gludi. Vārdu sakot – romānā viss kā dzīvē.


Fragments no grāmatas:

Kāzu rītā vedējmāte Astra apskrēja gandrīz pusi pagasta, līdz dabūja apsolītos miršu zariņus līgavas galvas rotai. Liene tikko bija atgriezusies no frizētavas, sēdēja pie spoguļa un nezināja, ko iesākt.
– Frizūra jau kārtībā? Tas labi – varēsim ķerties pie miršu vainadziņa. Kur plīvurs? – Astra rosījās.
– Pagaidi, Astra! Tev tas tornis uz manas galvas tiešām patīk?
– Tas ir matu sakārtojums, ko sauc par frizūru. Varēji iet arī ar vaļējiem un taisniem matiem, bet līgavas tā parasti nedara, – Astra centās meiteni nomierināt.
– Man vienalga, kas notiek parasti, bet es negribu izskatīties pēc spoka! – Liene gandrīz raudāja. – Seja bez ierastajiem matiem kā kazahietei ar visiem platajiem vaigu kauliem. Kāpēc man tādai jāizskatās pašā jaukākajā dienā?
– Varēji likt frizierei dažas šķipsnas nolaist gar vaigiem.
– Vai tad viņa klausījās? Visu laiku tikai dūdoja, cik jauka frizūriņa un cik labi uz tās derēs miršu vainadziņš ar plīvuru.
– Man laikam vajadzēja iet līdz. Bet viss vēl nav zaudēts – pasauksim Zani, viņai uz frizūrām ir ķēriens.
Kad, pavisam aizelsusies, atskrēja Zane, Liene bija tuvu izmisumam.
– Čau, līgaviņa! Vai tā maz esi tu? Izskaties tik sveša.
– Tad tu arī saproti, ka esmu izķēmota?
– Kas tur ko nesaprast. Dod ķemmi! Un lokšķēres!
Pavisam drīz Lienes augstā frizūra bija nedaudz saplacināta un pabīdīta tuvāk pakausim, bet abās sejas pusēs parādījās sprogas kā princesei. Zane tās vēl pastaipīja, lai izskatītos dabiskākas.
– Sapurini galvu! Ne tā, kārtīgi, lai nobirst liekā laka un mati nav tik stīvi.
– Zane, mīļā! Tu esi ģēnijs! – Liene iesaucās. – Tev noteikti jāmācās par frizieri.
– Man tiešām labāk patīk frizēt, nevis iet studēt kādu tur viesnīcu biznesu, uz kuru mani mamma visu laiku mudina. Kur es te laukos ķeršu viesnīcu, bet frizētavu var uztaisīt arī savu personīgo, – Zane čaloja, turpinādama darboties ar Lienes matiem.
Kad Astra pienāca ar savu miršu vainadziņu un plīvuru, tad izrādījās, ka tas viss vairs nav vajadzīgs – Lienes matus rotāja balts zieds un viens mazs miršu zariņš.
– Nevajag man nekādu vecmodīgu plīvuru, – Liene stingri noteica, un Astrai nācās samierināties, ka līgavas galvas rotai nekādi papildus akcenti vairs nav vajadzīgi.
Zane šķelmīgi pasmaidīja un tad metās prom pie Armīna – viņa jutās atbildīga arī par mūziku. Pēc savas uzdrošināšanās puisi noskūpstīt Zanei likās, ka Armīns par viņas ierašanos priecāsies, bet viņš bija tāds dīvains – katrs vārds gandrīz ar knīpstangām jāvelk ārā. Zane nosprieda, ka tas laikam no uztraukuma, un lika viņu mierā.
Mārtiņš bija apģērbies un gaidīja Haraldu. Izrādījās, ka vedējtēvs bez savas izveicīgās sieviņas nav spējis tikt galā – ne tauriņu mācējis pareizi uzlikt, ne savākt pudeles un konfektes, ar ko atpirkties, ja kāds pārvilktu ceļam pāri striķi. Kad, pūzdams un elsdams, beidzot ieradās, Mārtiņam vajadzēja vēl rūpīgi piestrādāt, lai vedējtēva ārējais veidols atbilstu vispārpieņemtajām normām. Nu abi varēja braukt pēc līgavas un vedējmātes.
Ieraudzījis Lienes draisko matu sakārtojumu, Mārtiņš nespēja atraut acis.
– Zināju, ka esi skaista, bet tik… Varbūt es sapņoju?
– Nē, Mārtiņ, tu nesapņo! Ko tikai sieviete nespēj izdarīt, lai patiktu savam mīļotajam! – Liene burtiski staroja.
– Jā, pat viena frizūra bija jāizjauc un jātaisa otra, – Astra smējās.
– Jūtos pagodināts, – Mārtiņš paklanījās, kā džentlmenis noskūpstīja savai līgavai roku un pasniedza līgavas pušķi, kas bija darināts no rožu pumpuriņiem.
– Braucam, braucam, – Haralds mudināja. – Maigoties varēsiet pēc tam.
Astra un Haralds manāmi nervozēja. Ne jau par to, ka atkal jāievada dzīvē kārtējais pāris, to viņi bija darījuši neskaitāmas reizes. Viņi bija satraukušies par to, ka šajās kāzās ierastais scenārijs būs apgriezts “kājām gaisā”, lai veiksmīgi apvienotu visu ceremonijas dalībnieku vēlmes un spontānās ieceres.
Liene bija iztēlojusies, ka viss notiks kādas vecas pils parkā – baltā nojumē ar baltiem krēsliem un maziem galdiņiem kā ārzemju filmās. Savukārt Mārtiņš stingri uzstāja, ka šādu pašu “pils parku” var lieliski uzburt viņa saimniecības teritorijā. Lai radītu intrigu, tad faktiskais kāzu scenārijs bija zināms tikai tuvākajiem palīgiem – Zanei, Artim un Sarmītei. Rosību saimniecībā vairākas dienas pirms kāzām nebija iespējams noslēpt arī no Mārtiņa, bet viņš izlikās neko nemanām.
Liene gandrīz apraudājās, kad vedēji jauno pāri tiešām ieveda kādas tikko restaurētas pils parkā, kur baltos krēslos zem tikpat baltas nojumes gaidīja viss plašais radu, draugu un kaimiņu pulks. Zaļajā, glīti nopļautajā pļaviņā rindojās arī mazi, ar baltām mežģīnēm apvilkti galdiņi ar šampanieša glāzēm un mazām uzkodiņām. Skanot Mendelsona kāzu maršam stīgu ansambļa izpildījumā, vedēji jauno pāri aizveda visiem viesiem garām un nosēdināja pirmajā rindā. Liene vienīgi brīnījās, ka nekur neredz improvizēto altāri, kur vajadzēs dot laulību solījumu.
Kad visi kopā bija noklausījušies vairākas deklamācijas un nelielu stīgu mūzikas koncertu, krēslu rindās jau sākās sačukstēšanās – cits citam uzdeva jautājumu, kad tad beidzot viss sāksies?
Vedēji saprata, ka īstais brīdis ir pienācis…
– Mīļie viesi, radi un draugi! Esam sabraukuši no malu malām, lai piedalītos ceremonijā, kurā divi jauni cilvēki dos viens otram laulību solījumu. Tradicionāli ar to arī vajadzēja sākt, taču šoreiz mēs atļāvāmies ierasto kārtību nedaudz pamainīt, – Haralds brīvi norunāja, bet tālāk ļāva rīkoties Astrai.
Laikam bumbas sprādziens nebūtu izraisījis lielāku satraukumu, kad no viesu rindām tika izsaukti un nostādīti priekšā vispirms līgavas tuvākie un tālākie radi, tad līgavaiņa, pēc tam draugi un kaimiņi. Par katru Astrai bija izveidots mazs stāstiņš – no kurienes, kādās attiecībās ar līgavu vai līgavaini, cik ilgi nav redzējušies.
– Un tagad, lūdzu, visi pa mašīnām! Brauksim uz nākamo pieturas vietu! – Haralds nokomandēja, un jautri čalojošie, ieintriģētie viesi sekoja vedējiem un jaunajam pārim.
Liene mašīnā sāka pratināt Astru, uz kurieni viņi brauks, bet, saņēmusi atbildi, ka uz mežu, apklusa un nolēma vairs nekur nejaukties. Lielais uztraukums par to, kā notiks laulību ceremonija un solījuma došana, bija pazudis, radusies tāda kā bezrūpības sajūta.
Mārtiņa saimniecībā mašīnu kolona iebrauca no novada centra puses, nevis no Zāģu pagasta. Abpus ceļam auga slaidas priedes, zem tām varēja ērti novietot mašīnas. Tālāk viesi devās kājām, lai novērtētu visu, kas pēdējo dienu laikā tapis Mārtiņa saimniecības apkaimē. Jo tālāk viesi gāja, jo skaļāki kļuva sajūsmas saucieni…
Mazajās ceļmalas priedītēs lepojās neskaitāmi guļamtīkli, turpat eglītēs bija paslēpies Armīns ar savu jau skanošo disko aparatūru, tad skatam atklājās pirmā telts, kuras jumtu veidoja platas daudzkrāsainas lentas, bet zem tām greznojās baltiem galdautiem apklāti galdi ar skaisti noformētiem uzkožamiem – sākot ar cepešiem un pildītiem groziņiem, beidzot ar augļiem un kūciņām.
Nākamās telts jumtu veidoja izvilkti tīkli ar tajos iestiprinātiem baltiem papīra balodīšiem, bet zem tiem rindā salikti balti krēsli, tādi paši kā pilī. Priekšpusē mazs, balts galdiņš ar puķu vāzi, bet taciņa uz to nokaisīta ar ziedlapiņām. Uz šo telti, vedējiem rādot ceļu, devās jaunais pāris un aiz viņiem visi kāzu viesi.
Lai cik netradicionāls bija viss iepriekšējais, tad to, kam tagad jānotiek, neviens vairs nespēja ne grozīt, ne samainīt. Pie baltā galdiņa nostājās vispirms laulību ceremonijas vadītāja un vedēji, tad pienāca Mārtiņš. Skanot pieklusinātai mūzikai, Rudolfs veda savu lolojumu pa ziediem nokaisīto taciņu… Visi piecēlās kājās…
Beidzot viss ritēja pēc labākajām ierastajām tradīcijām – ceremonijas vadītājas uzruna, laulību solījumi, gredzenu uzvilkšana, skūpsts, pat vairāki, un, protams, apsveikumi.
Tā kā sveicēju bija daudz, tad, gaidot savu rindu, viesi beidzot tā pamatīgāk varēja aplūkot visu, kas parasto Mārtiņa saimniecības zemes gabalu un daļu meža bija pārvērtis gandrīz vai pasakā. Netālu no baltajiem ēdienu galdiem bija iekārtots provizorisks bārs, kurā darbojās profesionāls bārmenis. Trešās, dejošanai paredzētās, nojumes jumtu veidoja mazu stieplīšu režģis, kas tagad neko neizteica, bet ar zinātāja aci varēja saprast, ka sevi parādīs, kad iestāsies tumsa. Apkārt teltīm viesi ieraudzīja arī veselu rindu dīvānu, kuri bija nolikti vienkārši zālītē un gaidīja, lai uz tiem apsēstos. Tie bija laipni atvēlēti un savākti ne tikai no šī mājas.
Interesants risinājums ziedošām puķēm – tās apkārt teltīm bija nevis iestādītas, bet ar visiem podiem saliktas koka kastēs. Un šampanietis! Etiķetes bija nomainītas, un tagad no katras pudeles pretī raudzījās smaidošas Lienes un Mārtiņa sejas!
Kad visi sveicēji savu pienākumu bija izpildījuši, vedēji izveidoja draudzības apli, kurā vispirms kaimiņam bija jāuzliek rokas uz pleciem, tad, kā vecajā un pazīstamajā bērnu dārza rotaļā, nācās aptaustīt gan blakus stāvētāja ceļgalus, gan ausis un degunus. Izraisījās liela jautrība.
Vedēji saprata, ka tagad jādod laiks pašdarbībai – daļa viesu tūlīt pat vēlējās nofotografēties kopā ar jauno pāri, citus interesēja uzkodas pie baltajiem galdiem – vajadzēja tikai pacensties un atnest savu krēslu no baltās nojumes, vēl citi devās uz bāru, kur tika piedāvāti ne tikai kokteiļi un šampanietis, bet arī tikko no zemes izrakta pērnā pavasara bērzu sulas, kuras Mārtiņa mamma Otīlija tur bija noglabājusi, tālredzīgi domājot, ka kāds no dēliem varbūt tomēr tuvākā gada laikā apprecēsies.
Kad neskaitāmās foto sesijas ar radiem un draugiem bija laimīgi beigušās, Liene ar Mārtiņu ar interesi sāka izsaiņot dāvanas. Bez tīri praktiskām lietām tur varēja atrast arī kaut ko oriģinālāku, kā piemēram, lidojumu ar gaisa balonu un braucienu ar jahtu Klaipēdā.
Kad iestājās krēsla, iedegās gaismiņas provizoriskajā jumtā virs deju plača, un tas aicināt aicināja iemēģināt deju soli. Pirmajiem, protams, savu deju vajadzēja nodejot jaunajam pārim. Tie, kuri nevēlējās dejot, varēja mierīgi atlaisties kādā no dīvāniem, kurus pamazām vien sanesa tuvāk deju placim un, kā vēlāk izrādījās, arī ugunskura vietai, kas tika aizkurts ap pusnakti līdzās grilam. Bija cilvēki, kuri šajos dīvānos pat nosnaudās un tā nosēdēja līdz pat sešiem no rīta, jo gulēt uz māju aizgāja tikai vecākā paaudze. Tikai vienu dīvānu, kas bija novietots visdziļākajos krūmos, neviens pārvietot necentās, jo uz tā bija uzraksts “Buču stūrītis”. Pārīši un arī bērni labprāt izmantoja arī guļamtīklus, kurus gan pārnest nevarēja, taču no tiem pavērās lielisks skats uz uguntiņām, kas bija izkaisītas pa visu jaunaudzi un izskatījās kā mazi jāņtārpiņi.
Tā kā viesi jutās labi, vedēji tos arī vairāk netraucēja. Mārtiņa draugi bija apsolījuši, ka līgavu nezags, un savu solījumu turēja. Mūzika skanēja visu nakti. Kas gribēja, varēja dejot, pasnaust kādā no dīvāniem vai šūpuļtīkliem, jo nakts bija silta, bet rīts sevi pieteica ar saskanīgu meža iemītnieku kori un brīnišķīgu kafijas smaržu, kura plūda no bāra puses. Modināt nevajadzēja arī jauno pāri – skanot aplausiem un ovācijām, Liene ar Mārtiņu ieradās paši un pēc brokastīm piedāvāja vēl vienu izklaidi – iepazīšanos ar maziem un lieliem tītariem, kā arī sprogainām aitiņām.
Zāģu pagastā šīs netradicionālās kāzas pārrunāja vēl ilgi un dažādās variācijās.

Bookmark the permalink.

Comments are closed.