Agra Liepiņa ilustrācijas
Redaktore Eva Mārtuža
Natālijas Kugajevskas vāka noformējums
Izdevniecība Latvijas Mēdiji 2015.gadā
Lata romānu konkursa laureāts
Lūk, arī sižeta intriga: ārēji laimīga un ļoti tradicionāla latviešu ģimene – vīrs, sieva un divi bērni – pamet Rīgu, lai saimniekotu vīra senču zemē. Taču sievai Agrai pieticīgā dzīve apnīk, gribas… īsti nevar saprast, ko tieši gribas, varbūt spilgtākas krāsas, romantiku, kaislību? Kad spožā vīzija pagaist, izrādās, ka Agra ir zaudējusi ģimeni un pārāk pieķērusies grādīgajiem dzērieniem. Sākas straujš lejupceļš, pēc kura nāksies ilgi un sāpīgi celties kājās. Taču, tā kā romāna autore ir apņēmīga optimiste, Agrai no dūksnāja izdodas izrauties.
Literatūrkritiķis Guntis Berelis par Māru Hornu reiz sacījis šādi: “Raksta sižetiski itin veiksmīgi savērptus un vides ziņā precīzi izzīmētus lasāmgabalus, noteikti tiem piekabinot laimīgas beigas.” Autore teic – Berelim patiešām taisnība. “Pēc dabas esmu optimiste, tādēļ vienmēr gribas, lai “viss beidzas labi”.”
Fragments no grāmatas:
Iesākumā tas tik tiešām likās romantiski – līdzena pļava krūmu ielokā, agri rīti ar putnu dziesmām, pasēdēšana pie ugunskura pēc tā saucamās „krūmu talkas”, kad draugi palīdzēja attīrīt laukumiņu, kur novietot vagoniņu, jauki vakari ar sarunām par jauno māju, iekoptajiem laukiem. Arī iekārtojušies viņi bija samērā ērti – vienā pļavas malā vagoniņš ar mazu lodziņu un durvīm, no ķieģeļiem sakrauts āra pavards. Otrā pļavas malā stāvēja zils traktors – nedaudz aprūsējis, bet pēc Jāņa teiktā – ies kā zvērs vismaz gadus piecus. Veco mašīnu viņi vēl nebija pārdevuši, jo Arvīdam jākārto gūzma dokumentu. Pāris kilometru attālumā atradās neliels ezers ar tīru ūdeni, kurā varēja peldēties. Savs mežs, kur auga gan meža zemenes, gan mellenes,gan rudenī būs arī sēnes.
Agra jau bija pieradusi sēdēt pie pavarda uz apaļa bluķīša un gatavot pēc dūmiem smaržojošus ēdienus, kurus ātri vien notiesāja, jo apetīte svaigajā gaisā visiem bija laba. Iluta un Intars sadraudzējās ar apkārtējiem jauniešiem, brīvajā laikā aizrautīgi lasīja grāmatas. Kad pienāca kārtējā ēdienreize, arī Arvīds, Intars un Iluta apsēdās katrs uz sava bluķīša. Agrai kopā sanākšanas ēdienreizēs patika, jo varēja krietni aprunāties.
– Sākumā domāju, ka nemūžam nepieradīšu dzīvot šaurībā, bet nu man dzīve pilsētā izliekas tik tāla, – viņa sarunu uzsāka pirmā.
– Nav ne vainas gulēt šaurā gultiņā aiz aizkariņa un atcerēties jaunību, – Arvīds sāka smieties, aplika Agrai roku ap pleciem un pievilka sev klāt. Agra šķelmīgi paskatījās vīram acīs un iedziedājās: – Ak, jaunība, tu ziedu laiks…
– Ēst gribas kā sunītim, bet jūs te amizējaties! – Intars sāka žēloties, Agra turpināja smaidīt un pieglaudās Arvīdam vēl ciešāk.
– Pat dēls ievērojis, ka svaigajā gaisā mēs ar tevi otro jaunību esam atguvuši. Bet tu Intar, nesatraucies – zupa jau gatava, padod bļodiņas.
Intars pienesa bļodiņas, Agra salēja zupu. Kad visi sāka ēst, pa nedaudz iemīto taciņu iegriezās vēl samērā sprigana večiņa. Agra skatījās kā spokā, jo večiņa atgādināja Poruka Kukažiņu, par kuru kādreiz skolā bija mācījusies – svītraini gari brunči, pelēks plecu lakats, bet galvā puķains lakatiņš. Vienā rokā neiztrūkstošā boze, bet otrā – maza kanniņa. Kad veča sāka runāt, Agra saprata, ka šai Kukažiņai bez labestības piemīt arī valdonība.
– Lai Dieviņš palīdz! Atnācu jaunos kaimiņus apraudzīt! Es tepat no Lazdiņu mājām.
– Tad jau būsiet kaimiņiene. Paldies, ka iedomājāties arī par mums. Mēs ēdam zupiņu. Varbūt jums arī ieliet? – Agra aicināja.
– Ko nu, ko nu! Vai tad es neēdusi? – Veča tomēr pienāca tuvāk un sāk ostīt gaisu. – Zupiņa? Tā smuki smaržo…
– Mums savu dārzeņu vēl nav – tikai tirgū pirktie kartupeļi. Pieliku desu, marinētus gurķus un tomātu mērci. Pilsētā to sauc par mājas soļanku.
– Tādu nosaukumu gan nezinu, bet paprovēt derētu. Ielej kādu drusciņu – uz to kaimiņu būšanu un labu sadzīvošanu. Es jau vēl tava vīra vectēvu atminos – štrams ar bārdu, godos lielo tauri pūta.
Agra pasniedza bļodiņu, bet Intars pievēla vēl vienu bluķīti. Večiņa apsēdās un sāka ēst. Bezzobu mute tik jocīgi kustējās un čamstināja, ka bērni un arī Agra tikko valdīja smieklus, jo večiņa kā melnā caurumā stūma iekšā karoti pa karotei ar kartupeļu, desu un gurķu gabaliem. Turklāt pietika laika arī patērgāt.
– Laba zupiņa – piesien dūšu. Es vakar izvārīju jaunās nātrītes, pieliku oliņu, krējuma karotīti – tīri labs strebeklis sanāca. Laukos jau tā nevar – visu no veikala. Mūsējos pat Sibīrijā par zāles ēdājiem sauca, citādi nebūtu izdzīvojuši.
– Jūs arī Sibīrijā esat bijusi?
– Es nē, bet manus labos saimniekus gan aizveda. Kad kāpa mašīnā, saimniecīte vēl atgriezās un noteica, lai sargāju māju un lopiņus. Kur šos nosargās – atbrauca poļitruks ar vēl diviem un savāca līdz pēdējai vistai. No mājas gan prom negāju. Mānīja visādi ārā. Bet es visu mūžu vienā mājas galā nodzīvoju, līdz otrs sabruka.
– Un ko saimnieki? Atgriezās?
– Lai Dievs mielo viņu dvēselītes! Sākumā vēl pāris vēstulītes dabūju, bet tad kā akā iekrita. Kad kaimiņi pārbrauca, pastāstīja, ka turpat tai krievu zemē abi apglabāti. Krustiņu, lai, esot pielikuši. – Veča sāka slaucīt priekšautā acis.
– Daudzi neatgriezās. Vai jūs, kaimiņien, nezināt, kas grib pārdot sovhoza pajas? Gribēju kādu lauksaimniecības mašīnu nosolīt, citādi nav ko pie traktora piekabināt, – Arvīds iejaucās Agras un Lazdiņietes sarunā.
– Kumeliņu arī aprīkot vajag. Ja nav īstā, tad vismaz to dzelžu rumaku. Es parunāšu, gan kāds gribēs tikt pie naudiņas. Man arī papīreli iedeva, es uz to solīšanu aiziešu pati – ja nu ieraugu kaut ko noderīgu? Paldiesiņ par gardo zupiņu! Vai, aizmirsu – es te jums pieniņu atnesu. Kūtiņu laikam vēl neesat uzcēluši?
– Mums vispirms pie mājas jātiek!
– Vai die’! Zemniekam tak vispirms par lopiņiem jādomā. Ko ēdīsiet, ja gotiņas un pāris rukšu nebūs kūtiņā? Paši var arī šitajā padzīvot, bet lopiņiem vajag īstu māju.
– Sieva pilsētniece, lauku dzīvi nepārzina. Par kūtiņu es arī domāju, tikai nav lopu, ko likt iekšā, – Arvīds centās izrunāt kaimiņienei pa prātam, lai neapvainojas.
– Tas labi, dēls, ka lauku dzīvi vēl neesi aizmirsis. Kūtiņu cel droši, bet par lopiņiem Dieviņš gādās. Nu, tad uz redzīti!
Tikko veča bija aizgājusi, bērni sāka smieties. Pirmā caur smiekliem ierunājās Iluta:
– Tēti, varbūt gotiņai pili uzcelsi?
– Tik jocīgu veču sen nebiju redzējis, – nu arī Intars bija ticis pāri savai smieklu lēkmei, bet Arvīds sadusmojās.
– Nav ko apsmiet vecu cilvēku. Visu mūžu saimnieku māju sargājusi un neko vairāk par govs asti nav redzējusi. Pieradusi par visiem rūpēties un mācīt, kā jādzīvo. Starp citu, viņai taisnība – ja laukos grib dzīvot, tad lopi jātur.
Agra nikni paskatījās uz Arvīdu, gribēja ko teikt, bet pārdomāja. To, ka viņa ar lopiem nekrāmēsies, Agra bija stingri izlēmusi, bet kāda jēga par to runāt? Ar laiku viss nokārtosies. Tomēr niknumu kaut kur izgāzt vajadzēja:
– Ilut, tev jānomazgā trauki! Visu dienu esi noslinkojusi, vismaz vakarā drusku pastrādā.
– Vēl pretīgāku darbu nevarēji izdomāt? Kur es tos traukus mazgāšu? Spainī? Būtu izlietne un siltais ūdens.
– Un cik reizes tu tos traukus nomazgāji, kad bija tā sasodītā izlietne ar silto ūdeni? Slinkuma maiss! Kā pretīgāks darbs, tā man. Tev tikai grāmatas lasīt un apkārt skraidīt.
– Kur es te skraidīšu? Mežā zvērus ķeršu?
Tajā brīdī aiz krūmu pudura atskanēja svilpiens, Iluta tramīgi pacēla galvu, bet Intars sāka smieties:
– Izskatās, ka tev tie zvēri nemaz nebūs jāķer – paši pienāks klāt. Droši vien čaļi aicina peldēties.
– Nav par agru? Jūrā vēl neviens nepeldas, – Agra brīnījās.
– Ezeri parasti iesilst ātrāk. Ja ņemsi līdz arī brāli, vari iet, – Arvīds izrīkoja, bet Agra viņu apveltīja ar niknu skatienu: – Un trauki? Kas tos mazgās?
Arvīds izlikās nedzirdam, viņa atmeta ar roku, ielēja bļodā ūdeni un sāka mazgāt. Nedaudz nomierinājusies, pēc brīža pat pasmaidīja:
– Zini, Arvīd, man visu laiku liekas, ka esam izbraukuši zaļumos, drīz vāksim kopā mantiņas un brauksim atpakaļ uz Rīgu.
– Nebūtu slikti, ja Rīgas dzīvokli būtu paturējuši – vismaz kāda drošības sajūta, – Arvīds domīgi noteica un draiski pasmaidīja:
– Varbūt iesim mazā diendusiņā, kamēr bērni peldas?
Agra gribēja piekrist, taču pa taciņu nāca šurp kāds vīrietis ar nobružātu somu, no kuras rēgojās laukā cirvja kāts un zāģa rokturis.
– Labdien! Atļaujiet stādīties priekšā – labākais celtniecības speciālists tuvākajā apkārtnē. Pieprotu visus darbus. Sauciet mani par Rūdi.
– Vai māju arī mācētu uzcelt?
– Kāda runa – mājas ir mans ampluā. Ceļu tikpat labi kā Eiropā, tikai cenas arī būs Eiropas.
– Un kur meistaram Eiropas līmeņa instrumenti? Tie, kuri lien ārā no somas, izskatās prasti, – Arvīds smīnēdams noskatīja meistaru no galvas līdz kājām.
– Man… es… pasūtīju… Viens drauģelis solījās atvest! Tik ātri neiet, – meistars sāka stomīties, bet nu sarunā iesaistījās arī Agra:
– Mums to māju gribētos uzcelt ātri, lai līdz rudenim tiktu zem jumta.
– Kāda runa, saimniec! Ja dosi pilnu paiku, pie Eiropas cenām tik ļoti neturēšos – redzu, ka neesat nekādi bagātnieki. Tikai materiālus gan vajadzēs labus – ar kaut kādiem krievu draņķiem neesmu radis strādāt.
– Nu gan nadzīgs – vēl neesam salīguši, jau uzstāda noteikumus, – Arvīds sāka smieties.
– Tāpat jau zinu, ka šajā pusē labāku par mani neatradīsiet.
– Būs jāpadomā.
– Kas tur ko domāt – vai projekts jau gatavs? Celsiet tikai māju vai kūti arī?
– Gribēju sākt ar māju, lai gan kaimiņiene atgādināja, ka zemniekam vispirms vajagot kūti.
– Tu par to kūti nopietni? Es vispirms gribu māju. Pienu var nopirkt arī no kaimiņiem, bet kūti uzcelt nākamgad.
– Neuztraucies! Vai tad es tevi ar varu kūtī dzīšu? Abām celtnēm tikpat naudas būs par maz. Ja spriež loģiski, māja pēc uzcelšanas tukša nepaliks, bet kūtij iemītniekus Dieviņš tik ātri nepagādās, kā kaimiņiene pareģoja.
– Lieta skaidra – tikko mājai projekts gatavs, tā zvaniet – te manas kaimiņienes telefons, viņa pateiks. Būšu klāt kā štiks!
Rūdis jau bija prom, bet Arvīds ar Agru vēl labu laiku sēdēja un skatījās uz vietu līdzās vagoniņam. Agras balss ieskanējās sapņaini:
– Kā gribētos aizmigt un pamosties jau gatavā mājā ar sarkanu jumtu, verandu vienā pusē un lielu logu otrā…
– Zinu, ka tev no arhitekta piedāvātajām vislabāk tieši tā patika, tikai naudas maciņš par plānu. Bez mājas vajag arī tehniku, sēklas un minerālmēslus. Ja zemītē neko neliks iekšā, nebūs arī ko gaidīt.
– Cik tā lauksaimniecība ir sarežģīta! Tu rēķini caurām naktīm, bet naudas kā nepaliek vairāk, tā nepaliek, – Agra nopūtās.
– Lauku specifika, nauda ienāk tikai pēc ražas novākšanas, bet tērēt jāprot tā, lai pietiktu visam gadam. Biežāk pie naudas var tikt vienīgi tie zemnieki, kas audzina lopus.
– Bez tiem smirdīgajiem lopiem nevar iztikt?
– Droši vien, ka kārtīgs zemnieks mācētu izdzīvot arī bez lopiem, bet kas es par zemnieku? Kad biju puišelis, vairāk interesējos par kariņa spēlēšanu ar kaimiņu zēniem, nevis lopiem vai sējumiem. Nule saprotu tikai to, ka māju mums vajag šogad, arī tehniku šogad. Visu vajag tūlīt. Nezinu, kā saplānot, lai pietiktu visam.
– Tu vienmēr esi bijis gudrinieks – gan VEF-ā, gan mājās. Vai nu netiksi galā?
………………………………………………
Domājot par tiem laikiem, kad ģimene vēl dzīvoja kopā, Agra nemanot bija atnākusi līdz Gerika mājvietai. Vienīgā loga rūts gaiša – laikam iededzis sveci. Tāda greznība kā elektrība šajā vecajā graustā nebija. Pirms ieiet iekšā, viņa centās vecās atmiņas no sevis nopurināt – ko nu vairs, tas bija tik sen… Pirms cik gadiem? Desmit noteikti… viņas dzīve šajā laikā ļoti izmainījusies.
Agra droši gāja iekšā, jo azotē sildījās krutkas pudele. Naudas nepietika, bet pārdevēja pastāvīgajai klientei iztrūkstošos santīmus atļāva atnest nākamreiz.
– Sveiks, Gerik! Vai gaidīji?
Geriks joprojām gulēja savandītajā, lupatu lēveriem piesvaidītajā gultā un nikni blenza.
– Tu, kuce tāda, vēl ilgāk nevarēji apkārt vazāties?
– Domā, ka tādā aukstumā cilvēki alu litriem tempj? Kilometriem nogāju, un gandrīz nekā! Nebūtu tā viena kundze…
– Tu man pekstiņus nestāsti! Dod šurp, ko atnesi!
Ieraudzījis pudeli, Geriks kļuva laipnāks.
– Sabiksti plītī uguni – vakardienas kartupeļi vēl palikuši.
– Tūlīt, tikai drusku sasildīšu rokas – nedzīvas no aukstuma.
– Rokas, rokas, – Geriks mēdījās,- jakai kabatu nav, kur apsildīt?
– Turēju pudeli – kabatā likt bija bail, ka neizslīd. Maņka iedeva no labas sirds, jo naudas bija par maz.
– Savi parādi pašai jānokārto, – Gerika slaidais spļāviens trāpīja gandrīz pannā.
– Ko spļaudies – tā jau netīrs. Būtu dienā vismaz slotu rokā paņēmis. – Nu garastāvoklis bija samaitāts arī Agrai.
– A priekš kam es tevi, tādu raganu, te turu? Būtu bērni, varētu vismaz pabaidīt, – Geriks laida vaļā lielos smieklus, jo pēc izdzertās glāzes bija atguvies. – Paņem tu arī kādu šļuku siltumam. Plīti daudz nekurināsim, žagari jātaupa rītdienai.
Kamēr cepās kartupeļi, Agra ielēja pusi tējas glāzes, kāri izdzēra un noskurinājās – šoreiz asa garša. Sajūta uzlabojās – caur ķermeni izskrēja siltums, galvā viegls, bet patīkams reibums… Agra lielā labsajūtā pat pievēra acis, bet tad atskanēja tāds Gerika brēciens, ka viņa pat salēcās:
– Kuņa, ko tu dari ar kartupeļiem?
No kartupeļiem cēlās augšā zili dūmi, bet Agra stāvēja pie pannas un kaifoja… Beidzot attapās, nolika pannu uz galda Gerikam priekšā, bet tajā pašā brīdī karstie un nedaudz apsvilušie kartupeļi ar visu pannu lidoja pa gaisu. Nepagūtu pašaut priekšā rokas, trāpītu tieši sejā. Kad panna laimīgi atsitās pret grīdu un kartupeļi aizripoja, Agra aizspieda ausis, lai nedzirdētu Gerika briesmīgās lamas. Skaidrs, ka no atnestās pudeles viņai vairs neko nelies. Būtu labāk ielīdusi šķūnīti un izdzērusi vienatnē. Tagad gan vēders tukšs, gan galvā nekāda skurbuļa. Un gandrīz skaidrā prātā vajadzēs paciest, kā piedzērušais Geriks visu nakti viņai līdzās šņāks, krāks un pat vaidēs. Nē, jāmeklē cita dzīves vieta… Un ar steigu. Geriks nav vienīgais… Tādu pajumti, kā pie viņa, Agra atradīs, ja labi gribēs, varbūt pat labāku. Viņas prasības nebija augstas – kopā izdzert pudelīti un siltumā pārlaist nakti. Ar seksu viņa nebija nodarbojusies jau vairākus gadus, jo gan Geriks, gan pati priekšroku deva pudelei. Un labi vien bija – tajā lupatu kaudzē, kur viņi gulēja, nekāda prieka nebūtu kaut ko darīt.
Pudele tukša, Geriks drīz sāks krākt, tikai Agrai miegs nebija prātā. Vispirms viņa iestūķēja plītī žagaru klēpi – teiks, ka pats ielika pirms atlūšanas. Savāca izkaisītos kartupeļus, noskaloja, nolupināja apsvilušās malas, atlika atpakaļ pannā un par jaunu uzsildīja. Kad vēders bija pilns, iedzert gribējās tik skaudri, ka aplika lielo lakatu un pa melnu tumsu devās divus kilometrus uz kaimiņa Staša mājām. Viņš bija jaunāks, reizēm kaut kur pastrādāja, māte dzina kandžu un to arī tirgoja. Vai nu kaimiņienei neizlīdzēs?
– Labvakar jūsmājās! – Agra sauca no sliekšņa, jo Staša mamma labi nedzirdēja.
– Labvakar, labvakar! Kas tevi tādā tumsā attriecis? Tas pļēgurs Geriks?
– Jā, šodien ar pudeļu lasīšanu tik slikti gāja, ka kungam parasto devu neatnesu, – Agra pieskaņojās kaimiņienes teiktajam.
– Un ko pats? Guļ kā kungs, bet tev jāpienes klāt?
– Viņam vakar palika slikti ar vēderu – šodien visu dienu novalstījās gultā, bet tava marka der zāļu vietā, – Agra meloja kā no grāmatas, jo gaiss virtuvē bija tik piesātināts ar pazīstamo aromātu, ka bija gandrīz vai jāsāk rīt siekalas.
– Naudiņu iedeva? – kaimiņiene pratināja.
– Nē, teica, ka atdošot no pensijas – viņam pēc trim dienām būs.
– Kā man nepatīk dot uz krīta… Un pēc tam jālūdzas pašai sava nauda.
– Nu, iedod tikai šo vienu reizīti, citādi dabūšu pa galvu.
– Vai šis rokas arī palaiž? – kaimiņiene brīnījās.
– Reizēm gadās, šovakar meta ar pannu, knapi izvairījos, – Agra nodūra acis un izlikās galīgi sagrauzta.
– Kāpēc tu pie tā zvēra dzīvo? Būtu gājusi pie bērniem – tev taču veseli divi, ja nemaldos?
– Nē, nevaru – viņu te nav… – Agra stomījās.
– Tikai nesaki, ka aizdevušies uz ārzemēm!
– Aizdevušies gan, bet solās pavasarī būt atpakaļ, – Agra atkal ķērās pie meliem, bet ko tad lai viņa saka? Ka ne pie Ilutas, ne Intara nevar rādīties, jo atkal vedīs uz Straupi ārstēties.
Iegūto pudelīti kā mazu bērnu auklēdama, Agra gāja uz Gerika mājām. Pusceļā neizturēja – atkorķēja un paņēma krietnu šļuku. Labi derēja!
Kad pudele bija pusē, Agra saprata, ka kaut kas jāaiznes arī līdz mājām – no rīta Gerikam varēs iestāstīt, ka pats triecis pakaļ, jo ar viņas atnesto krutkas pudeli bijis par maz. Citādi nemaksās.
Tikusi līdz mājai Agra atlaidās līdzās Gerikam – cik tagad bija labi! Ne viņai vairs traucēja Gerika krākšana, ne virtuves briesmīgais izskats, ne lupatu kaudze, kas gultā bija palagu un segu vietā. Nekādu problēmu, dzīve likās tik skaista… Arī atmiņas atkal nāca virsū kā tāds pūkains mākonis…