Garozas garša

Redaktore Rūta Jākobsone

Ivitas Ceriņas datorgrafika un vāka diazains

Autores datorsalikums

Tipogrāfija SIA “Prinstils” 2013.gadā

Latvijas lauki – vai tur kas notiek?
Cik sūra ir zemnieku un biznesmeņu ikdiena?
Cik bieza garoza ir viņu maizes riecienam?
Vai mīlestība vēl ir dzīva?
Un skaudība?
Uz šiem un daudziem citiem jautājumiem autore mēģinājusi rast atbildes.
Kā tas ir izdevies, lai lasītāji spriež paši!

Cilvēks dzīvo, strādā, kontaktējas ar citiem cilvēkiem, un no katras tikšanās atmiņā iespiežas kāda maza drumsliņa. Tad pienāk brīdis, kad krātuvītes ir pārpildītas, un atmiņas pašas prasās no tām laukā. Romāns „Garozas garša” tapis vairāku gadu laikā un stāsta par darbīgiem cilvēkiem gan laukos, gan pilsētā. Viņu dzīvēs nebūt viss neiet tik labi, kā gribētos, taču rod spēku paši sevī vai saņem līdzcilvēku atbalstu un no bedres tomēr izkļūst.


Fragments no grāmatas:

Kārlim tā piespiedu atpūta bija briesmīgi apnikusi. Viņš savā mūžā vairāk par vienu plaušu karsoni nebija pārslimojis, un arī to, staigādams pa māju, nevis gulēdams gultā kā nespējnieks. Tagad lūzumi bija sarežģīti, un dakteris vēl staigāt neļāva. Mājā bez viņa iztika tīri labi, bērni bez kurnēšanas nesa malku un palīdzēja Vilmai kopt lopus, taču Kārlis nervozēja par malkas kaudzi mežmalā. Kur tas redzēts, ka šķūnis pustukšs, bet malka stāv lietū? Ko iesāks pašā ziemas vidū, kad sausā būs izkurināta? Gundegas puikām ziņa palaista, lai vienu svētdienu atrod laiku un atved, taču viņiem vienmēr kādas svarīgākas darīšanas.
Sestdienas „Liepiņu” saimei bija īpašas dienas, jo tad meitenes kopa māju, Kaspars kurināja pirtiņu, bet Vilma cepa pīrāgus un plātsmaizes. Šoreiz Kārlis sēdēja gultā ar diviem spilveniem aiz muguras un uz paliela dēļa grieza pīrāgiem speķi.
Durvīs pēkšņi parādījās Sanita, bet aiz viņas svešs vīrietis.
– Labdien! Iepazīstieties – tas ir Ainārs! – Sanita smaidīja un ieveda vīrieti virtuvē.
Visi bija tik pārsteigti, ka iestājās klusums. Pat Kaspars nezināja, ko teikt, jo vīrietis nebija Renārs, taču daudz glītāks un jaunāks. Pirmā sāka rosīties Vilma:
– Labdien, labdien! Ja jau esat atnākuši, ģērbieties nost – pie mums šodien silti!
Sanita pa atvērtajām istabas durvīm pamanīja, ka tēvs sēd gultā ar gaisā uzstutētu kāju.
– Papu, tu taču nebūsi salauzis kāju? – viņa pieskrēja klāt asarām acīs, jo pēc dabas bija ļoti jūtīga.
– Tā man vecam muļķim sanāca – ielīdu jaunu puišu darbos, – Kārlis šodien bija samērā labā omā un par savu nelaimi varēja arī pajokot.
Kad par tēva kāju sīki un smalki viss bija izstāstīts, skati pavērsās uz svešā vīrieša pusi, kurš visu laiku bija rāmi sēdējis un skatījies apkārt. Sanita saņēma dūšu un uzrunāja tēvu:
– Papu, vai tu kādreiz negribēji atremontēt arī mājas otru galu?
– Doma bija, tikai spēka par maz.
– Tev nebūtu nekas pretī, ja mēs ar Aināru to remontu uzsāktu?
– Uzsākt nav liela māksla – jānoved līdz galam! Turklāt vajadzīga arī kaut kāda saprašana, – Kārlis kritiski noskatīja Aināru no galvas līdz kājām.
– Ainārs mācījies celtniecības tehnikumā, ar saprašanu viss kārtībā, – Sanita kļuva drošāka, redzēdama, ka tēvs nedusmojas. Tomēr prieki bija pāragri.
– Tu, meit, netēlo advokātieni! Vispirms pasaki, kas tas celtniecības speciālists tev īsti ir, un tad laid arī viņu pie vārda!
Sanita nosarka un nezināja, ko teikt. Kā lai atklāti paziņo, ka Ainārs gatavojas kļūt par viņas vīru un bērnu tēvu, ja pašai tas viss liekas vēl kā sapnis? Viņa bezpalīdzīgi skatījās te uz tēvu, te Aināru. Beidzot Ainārs piecēlās visā savā slaidajā augumā:
– Esmu savā dzīvē daudz muļķību sastrādājis un par to izcietis pelnītu sodu. Pats gaišākais brīdis pēc iznākšanas no cietuma bija tas, ka satiku Sanitu un viņu iemīlēju. Domāju, ka varēšu iemīlēt arī viņas bērnus, ja jūs man to ļausiet.
Puiša atklātā runa bija atstājusi iespaidu, jo istabā atkal iestājās klusums. Pirmais to pārtrauca Krists, pieskrēja Aināram klāt un droši pajautāja:
– Tu tagad būsi mans tētis? Bet vai tu nekausies?
– Nē, to gan es nedarīšu, vari būt drošs, – Ainārs sāka smieties un pacēla puišeli gaisā. Abas meitenes bailīgi pieglaudās Sanitai, bet Kaspars Aināru vērtējoši noskatīja. Sabāzis rokas bikšu kabatās, viņš caur zobiem noteica:
– Arī pirms tevis daži ir skaisti runājuši, – tad aizgāja pirts krāsnij piemest malku.
Klusumu pārtrauca Vilma, jo attiecībās ar vīru un bērniem bija paradusi visu izlīdzināt un nokārtot bez liekiem asumiem.
– Mēs, meitiņ, tavai laimei pretī nekad neesam stājušies un nestāsimies arī tagad. Mājas gals tāpat stāv tukšs, remontējiet un dzīvojiet! Tikai bērni gan pagaidām lai paliek tepat pie mums, esam saraduši un tīri labi sadzīvojam. Vai ne, Kārli? – viņa vērsās pie vīra, gaidīdama saviem vārdiem apstiprinājumu arī no viņa puses. Kārlis savukārt bija paspējis ievērot, cik silti un mīļi jaunie viens uz otru skatās, tādēļ pēkšņi izlēma izvirzīt arī savas prasības.
– Tas, ko māte teica, viss pareizi, taču man ir savi noteikumi. Tagad gan skaitās moderni padzīvot kopā un tad aiziet katram uz savu pusi, bet zem sava jumta gribu kārtību. Ja jums abiem ir tā lielā mīlestība un gribēšana kopā dzīvot, vai tad grūti vispirms sarakstīties?
Sanita atkal sarka un bālēja, uz savu tik pēkšņi uzradušos draugu pat paskatīties kautrēdamās. Situāciju arī šoreiz glāba Ainārs:
– Man pret to nebūtu nekādi iebildumi, bet vai jūs gribēsiet sev par znotu bijušo zagli un cietumnieku?
– Ja esi cieši nolēmis sākt godīgu dzīvi, tad pagātnes grēkiem nav nozīmes. Šai pašā vietā velkam krustu pāri un sākam visu no jauna! Dod roku!
Ainārs ne tikai paspieda Kārlim roku, bet kaut kādu smeldzīgu izjūtu vadīts satvēra arī viņa plecus. Ja kaut reizi dzīvē viņš būtu varējis tā apkampt savu tēvu!
Kad vēlāk meitenes bija istabā saklājušas galdu un visi mielojās ar svaigi cepto maizīti, Aināram bija tāda sajūta, ka beidzot atradis ilgi meklēto ģimeni, uzreiz iegūstot ne tikai sievu un bērnus, bet arī gādīgus un rūpīgus vecākus. Arī Sanitas tēva izvirzītie noteikumi par oficiālu attiecību nokārtošanu viņam šķita pavisam normāli un pieņemami.
Pēc vakariņām Sanita veda Aināru uz otru mājas galu novērtēt situāciju. Sovhoza laikos tur bija dzīvojusi slaucēja ar vairākiem bērniem un dzērāju vīru, tādēļ dzīvokļa griesti, sienas un grīdas krāsu nebija redzējuši gadiem. Arī abas krāsnis bija pa pusei sabrukušas, par plīti nemaz nerunājot. Kārlis pēc mājas atgūšanas bija vienīgi sastiklojis izsistās rūtis un izmēzis lielākās drazas. Ainārs pielika plecu un pašūpoja plīts mūrīti, tad no tā viegli izņēma veselu ķieģeli.
– Rīt ārdīšu nost gan krāsnis, gan plīti un mūrēšu visu par jaunu! Jāiet aprunāties ar tavu tēvu, kā sastāv ar ugunsdrošajiem ķieģeļiem un māliem.
– Tu mācēsi visu samūrēt par jaunu? – Sanita brīnījās.
– Kāpēc ne? Šo to esmu iemācījies tehnikumā, šo to praktiski pamēģinājis laukos pie radinieka. Būtu jāmūrē kamīns, tad vajadzētu vairāk paštukot, bet ar plīti un krāsnīm tikšu galā. Tikai dzīvot gan te kādu laiku nevarēs.
– Kas tad mums – varam iesākumā pārgulēt kaut virtuvē uz grīdas, ja tikai siltumā, – Sanita sāka smieties un mīļi pieglaudās Aināram.
– Ar tevi kaut vai siena zārdā, – arī Ainārs kļuva jautrs, apkampa Sanitu un noskūpstīja.
Kārlis bija apmierināts un pat nedaudz lielīgs, jo visi pieprasītie materiāli viņam atradās krājumā, netrūka ne nieka. Lai pārliecinātos, ka nākamais znots ar remonta darbiem tiešām pats tiks galā, Kārlis viņam sarīkoja gandrīz vai eksāmenu. Kad Ainārs tiešām visu zināja par cukām un šīberiem, Kārlis nomierinājās.
Otrā dienā Sanita sameklēja bēniņos vecās mājas drēbes un pieteicās Aināram par palīgstrādnieci. Lielu jautrību sagādāja mazais Krists, jo arī bija uzvilcis vecas bikses un nāca palīgā strādāt. Viņš elsdams stiepa ķieģeļus un ar mazo lāpstiņu šķūrēja drazas, visu laiku skatīdamies uz Aināru un gaidīdams, ka viņu paslavēs. Zēns bija savu jauno tēvu atzinis un viņam pielipis kā dadzītis.
Citādi bija ar Kasparu, kurš pagaidām bija izvēlējies mierīgas līdzās pastāvēšanas taktiku un no tās neatkāpās ne par matu. Ja Ainārs ko lūdza padarīt, pretī nerunāja, bet pats savu iniciatīvu remonta darbos neizrādīja. Bija tāda sajūta, ka zēns it kā gaida, kurā brīdī viņa jaunais patēvs „norausies” un kļūs līdzīgs visiem iepriekšējiem. Pēc skolas viņš parasti ienāca apskatīties, cik tālu Ainārs ticis ar remontu, taču bija ļoti atturīgs. Varēja redzēt, ka zēns jaunajam mātes draugam vēl joprojām neuzticas. Arī Ainārs to instinktīvi sajuta, bet nevarēja izdomāt, kā pierādīt, ka ne Sanitai, ne viņas bērniem nekad mūžā pāri nedarīs.
Vienu vakaru, kad zēns ienāca, Ainārs bija apsēdies, paņēmis Sanitu klēpī un stāstīja, kādu gultu vēlētos abiem iegādāties. Kaspars caur pieri paskatījās un asaru aizžņaugtā balsī izbļāva:
– Laizies tik apkārt kā tāds runcis! Tēlo labiņo, mums par tētuku taisies uzmesties? Tiklīdz pagādāsi bērnu, būsi prom, tāpat kā visi citi!
Zēns uztraukumā drebēja, tomēr spītīgi stāvēja un gaidīja, ka Ainārs viņam iesitīs.
– Skat, kas par dūšu tādam puikam! – Ainārs nodomāja, taču skaļi neteica nevienu vārdu, tikai iečukstēja Sanitai ausī, lai atstāj viņus divatā. Paaicinājis Kasparu apsēsties, Ainārs ļāva zēnam nomierināties, tad ierunājās:
– Kāpēc tu domā, ka man būtu jāpamet tāda kolosāla sieviete kā tava māte, pat tad, ja viņa gaidītu bērniņu?
– Tie citi tā darīja!
– Tie citi bija gatavie muļķi, – Ainārs pasmaidīja un tik draudzīgi skatījās uz Kasparu, ka zēna kaujinieciskums pamazām atslāba un viņš sāka runāt mierīgāk.
– Bet tu esi par jaunu, lai būtu mans tēvs.
– Vai esmu teicis, ka taisos tev būt par tēvu?
– Bet kas tad?
– Ko tu labāk gribētu – draugu vai tēvoci?
– Tad jau labāk draugu. Bet kā es tevi saukšu?
– Vārds taču man ir.
– Bet meitenes?
– Norunāsim tā – tev un meitenēm es būšu tikai draugs Ainārs, bet Kristam tētis, jo viņam tas vēl ļoti vajadzīgs. Piekrīti?
– Lai iet! Bet, ja palaidīsi nagus, draugs vairs nebūsi.
– Sarunāsim, ka nagus nepalaiž neviens no mums. Bet draugi parasti viens otram uzticas – gaidīšu to arī no tevis.
Pēc šīs sarunas Kaspars kādu laiku vēl staigāja tāds kā domīgs, taču agresīvs vairs nebija. Aizvien biežāk Sanita viņus abus ar Aināru atrada draudzīgi runājamies pie kāda kopīga darba.

Bookmark the permalink.

Comments are closed.