Redaktore Liliana Cirse
Ivitas Ceriņas grafika
Autores makets
Izdots SIA Poligrāfijas infocentrs 2008.gadā
Romānā atspoguļota kāda jauna inženiera dzīve un darbs Latvijas sovhozā pagājušā gadsimta 60 gados. Ja visi romāna varoņi izdomāti, tad attēlotā vide reāli eksistēja – sazināšanās gandrīz tikai krievu valodā, partijas komitejas rīkojumi, kas reizēm bija pretrunā ar elementāriem saimniekošanas likumiem, labierīcību un normālu dzīvokļu trūkums, pārmērīga alkohola lietošana u. c.
Fragments no grāmatas:
No rīta Vilis izstāstīja par melno kasi, kura rodas, ja kādam uzticamam vīram pieraksta pāris nepadarītu darbu. Iedevis Haraldam naudu divām konjaka pudelēm, Vilis pasniedza arī vajadzīgo rezerves daļu un materiālu sarakstu.
Vispirms Imants viņu pieveda pie automašīnu daļu noliktavas, jo pulkveža pasūtījums likās svarīgāks par visu. Jau pieminētā Irka bija apaļīga sieviete vidējos gados. Runāja tikai krieviski.
– To man Toļiks atsūtījis? Ir gan palaidnis! – viņa koķeti pasmaidīja. Negaidītā sievišķības izpausme tik krasi kontrastēja ar apaļīgo stāvu, nospeķoto halātu un sen nemazgātiem matiem, ka Haralds vispirms pasmaidīja, tad lietišķi noteica:
– Viņš esot pasūtījis volgas karburatoru.
– Un kas tu tāds esi? Jauniņais?- Irka bez ceremonijām pārgāja uz tu, tad parakājās pa skapi aiz muguras un izvilka spožu un jaunu karburatoru.
– Jā, esmu sovhoza jaunais inženieris, – Haralds negribīgi atzinās un nopūtās.
– Tad mums jāsadzer tu brālības! – sieviete iesaucās un ķērās pie saiņa, kuru Maira vakar ar tādu rūpību bija satinusi. Baltais papīrs zibenīgi tika noplēsts un nomests uz grīdas aiz nobružātā rakstāmgalda. Tikpat zibenīgi uz galda stūra parādījās divas biezā stikla tējas glāzes.
– Še, taisi vaļā! Es pagādāšu zaceni!- Irka noteica, iegrūda Haraldam rokā pudeli un sāka vandīties pa atvilktnēm. No vienas izvilka pusi rupjmaizes klaipa, no otras taukainā papīrā ietītu speķi, sīpolu un vecu avīzi. Dažu minūšu laikā viss bija sagriezts biezās šķēlēs un uzservēts uz daudz pieredzējušās avīzes. Haralds nožēloja, ka vakar atļāva Mairai pulkveža sūtījumu pārtīt citā papīrā, jo pavirši satītais avīzes vīstoklis šai sievietei būtu labāk piestāvējis. Viņš ielēja katrā glāzē konjaku apmēram centimetra augstumā un nolika pudeli uz galda.
– Tu ko? Tā var tikai muti sasmērēt! – noliktavas pārzine nosmējās, paņēma pudeli un pielēja abas glāzes pāri pusei. Tad savu pacēla, izmeta, paoda rupjmaizes šķēlīti un iemeta mutē sīpola ripiņu. Haralds vairāk kā divus malkus nodzert nebija spējīgs – arī tad labs brīdis pagāja, līdz saprata, ka iedzertais laukā uzreiz neprasīsies.
– Kas tu par vīrieti, ja nevari pat glāzi konjaka izdzert?- Irka brīnījās, taču par varītēm nespieda.
– Esmu pieradis pie mazākām glāzēm, – Haralds taisnojās, jo nevarēja klāt vaļā, ka dienu pirms tam pārdzēries kandžu, bet šodien būs jādzer vēl divās noliktavās.
– Jā, latviešiem patīk sēdēt visu vakaru, pļāpāt par dzīvi un ik pa brīdim iedzert mazu mēriņu. Es gan uzskatu, ka tā ir dzērienu ķēžīšana – pudele tukša, bet ne vēderā, ne galvā! Mēs visu darām ar pilnu krūti – ja dzeram, tad lielo glāzi un tukšu, ja dancojam, tad visi barā un no sirds, ja lamājamies – arī no sirds! – Irka pasmējās, paņēma pudeli un pielēja glāzes.
– Tas atkarīgs no katras tautas temperamenta, – Haralds sāka gudri skaidrot, lai kaut kā novilcinātu laiku līdz nākamai glāzei.
– Tik izglītota neesmu, lai tādus svešus vārdus saprastu. Mēs gribējām sadzert tu brālības. Nu tad, aiziet! – sieviete iespieda Haraldam rokā glāzi, paņēma pati savējo, tad savija kopā rokas un dzēra. Haralds tika līdz pusei un sāka purināties, tomēr sevi pārvarēja un izdzēra visu. Tūlīt pat uz abiem vaigiem noplīkšķēja vairākas slapjas bučas.
– Malacis! – Irka paslavēja un bāza Haraldam mutē speķa šķēli.
Konjaks tik stiprs nebija kā Viļa kandža, tomēr garšas daudz neatšķīrās. Pagāja labs brīdis, līdz Haralds atguva elpu un varēja sākt sarunāties. Kļuva labi un silti, ne par kādām citām problēmām vairs negribējās domāt, arī sieviete nospeķotajā halātā pēkšņi šķita tīri jauka. Pēc trešās glāzes lielās telpas otrā galā atskanēja balsis, un Irka steidzīgi pudeli pabāza zem galda, bet avīzi ar uzkodām un glāzēm ieslidināja atvilktnē. Kad pienāca Imants, Haralds muļķīgi smaidīja un ļāva sevi aizvest uz mašīnu. Imants viņu gādīgi apsēdināja, tad sāka smieties:
– Ak tu velna Irka! Pielējusi vienā piegājienā! Ko darīsim ar pārējām noliktavām? Imants vērtējoši paskatījās uz Haraldu.
– Kā, ko darīsim? Ņemam trauku un uz priekšu! – Haraldam tagad pat jūra laikam liktos līdz ceļiem.
– Pagaidi! Varbūt vispirms paēdīsim pusdienas? Pie Irkas tev bija tikai speķa maize – es viņas uzkodu karti no galvas zinu!
– Vispār – par nāvi nebūtu kaut ko uzēst, – Haralda bravūra bija noplakusi.
Pēc kārtīga soļankas šķīvja reibums nedaudz pagaisa, un Haralds sāka gudrot, vai tomēr nebraukt mājās, bet iepazīšanos turpināt pirmdien? Imants gan silti ieteica visu nodarīt pie vienām sāpēm, lai nav jāķēzī vēl viena diena.
Traktoru rezerves daļu noliktavā Haraldu sagaidīja iesirms vīrs ar brillēm zeltītos rāmjos un pelēku kazbārdiņu.
Haraldam viss iepriekšējais reibums izgājis nebija, tādēļ samērā droši gāja iekšā un nolika uz galda papīrā ietīto pudeli.
– Labdien! Esmu Zeperu sovhoza jaunais inženieris! Mani sauc Haralds. Atbraucu iepazīties!
– Pulkvedis arī pie mācīta kadra ticis? Akadēmiju tikko pabeidzi?
– Jā, un pa tiešo uz Zeperiem! – Haralds bez ceremonijām apsēdās brīvajā krēslā.
– Un pudele? To arī tagad akadēmijā māca? – vīrietis noteica, zobgalīgi uz Haraldu skatīdamies.
– Nē, to māca vecākie kolēģi, – jauneklis nosmējās, jo juta, ka ar šo vecīti būs patīkami gan sarunāties, gan sastrādāties.
– Tu tikko atbrauci vai kādā noliktavā jau biji?
– Biju – pie automašīnām. Volgai vajadzēja karburatoru.
– Un Irka tevi tik vien pielēja!? Taisni neticami!
– Bija mazliet vairāk – pirms pusdienām, – Haralds sastomījās.
– Jaunie stingrāki kā mēs, veči! Starp citu, tu mani vari saukt par Pēteri. Uz tādiem mēriem kā pie Irkas gan neceri,- viņš noteica, izņēma no rakstāmgalda atvilktnes divas nelielas vēderainas glāzītes un šķīvīti ar sagrieztu, nedaudz apkaltušu, citronu.
– Turu, tā sacīt, katram gadījumam, un mācu slāviem, kā pareizi jādzer konjaks. Bet tu droši vien to pats zini,- Pēteris noteica, tad paņēma Haralda atvesto pudeli, ar visu papīru ielika skapī, bet no turienes izvilka jau iesāktu konjaku. Lēnām un prātīgi atkorķēja, pielēja glāzītes līdz pusei un aicināja:
– Iedzersim uz sadarbību! Pat ārsti saka, ka pāris glāzītes dienā noder asinsrites uzlabošanai, – Pēteris lēni izdzēra, piemiedza acis, brīdi pasēdēja, it kā ieklausīdamies savā ķermenī, iebāza mutē citrona šķēlīti un atlaidās pret krēsla atzveltni. Haralds izdzēra ātri – konjaka garša viņam nepatika. Uzkošanai gan citrona šķēlīte derēja daudz labāk par sāļo speķi.
– Pastāsti, no kuras puses esi?
– No Rīgas!
– Un ko nepaliki tur? Ja sagribējās lauku romantikas, varēji prasīties uz kādu kolhozu – sovhozos savā valodā vairs pat runāt nevar! Varbūt Zeperos savādāk?
– Visā ciemā latviešu samērā daudz, bet sovhozā tiešām tikai krievu mēli dzird,- Haralds nopūtās.
– Ar laiku pieradīsi! Visi krievi nemaz tik slikti nav, viens otrs pat mazāk skaudīgs kā kārtīgs latvietis, tikai nevajag ļaut pārāk kāpt uz galvas. Slāvu vīrieši slinki no dzimšanas – tāds traktorists uzskata, ka inženierim visa tehnika viņam jāsagatavo un jāiedod rokās, bet pats tikmēr var gulēt un skaitīt mākoņus. Kad brauc, tad gan rullē uz nebēdu – neskatās, vai akmens, vai sieksta, bet pēc tam vaino taisītājus.
– Kā jūs to tik labi ziniet?
– Es, dēliņ, vairāk kā piecus gadus paspēju vienā sovhozā par inženieri nostrādāt, līdz aizgāju uz noliktavu, – Pēteris nosmējās un pielēja mazās glāzītes atkal līdz pusei.
– Paņemam vēl uz otru kāju, un diezgan!
Pēc svinīgā konjaka dzeršanas rituāla pudele tika rūpīgi aizkorķēta un ielikta skapī, bet glāzītes un citrons atvilktnē.
– Dod šurp to sarakstu! Varbūt kaut ko varēšu līdzēt, – Pēteris lietišķi noteica un samainīja brilles. Tad atvēra lielu grāmatu, paņēma pildspalvu un sāka sarakstā vilkt mazus aplīšus un ķeksīšus.
– Redzi, tos apvilktos es tev došu tūlīt, jo pienākas pēc sadales. Atķeksētie ir no speciālā fonda, tos dod tikai pēc zvana no partijas komitejas, bet tavs pulkvedis laikam ir izplēsis, jo zvans bija vakar. Tad divas mantas vēl iedošu no sava skapja – kā lai nepabalsta jaunu kadru, kas tikko sācis strādāt! Tāpat visiem nepietiks. Bet tie ar svītriņām nav un laikam tik drīz nebūs! Mēģiniet kaut ko taisīt uz vietas.
Kamēr meitene noliktavas otrā galā rakstīja pavadzīmi, Pēteris vēl painteresējās par ģimeni un dzīvokli, bet Imants tikmēr pacietīgi sēdēja mašīnā un lasīja grāmatu.
Iedrošināts par kulturālo konjaka dzeršanu pie Pētera, Haralds tūlīt pat paņēma pēdējo pudeli un devās uz lauksaimniecības mašīnu rezerves daļu noliktavu.
Tur viņu sagaidīja resns vīrs notaukotā halātā un tikpat notaukotā žokejcepurē. Nekāda sirsnīgā saruna neiznāca, jo vīrs saprata tikai krieviski. Izskatījās, ka viņš jau šodien ņēmis, jo acu baltumi bija sarkani, arī apjomīgais un uzburbušais deguns kvēloja kā lāpa. Pavirši noklausījies, no kurienes Haralds ieradies, tūlīt rāva vaļā pudeli un gandrīz visu tās saturu salēja pa divām tējas glāzēm. Vienu tūlīt pielika pie mutes un salēja rīklē kā ūdeni, tad no kabatas izvilka tabakas smalkumiem aplipušu maizes doniņu un to paoda. Kad Haralds ar lielām mokām bija ticis ar savu glāzei līdz pusei, atskanēja nikns rūciens:
– Tu mani cieni vai nē? Ja cieni, tad dzer tukšu!
Cienīšana beidzās ar to, ka Haralds tikko aizvilkās līdz mašīnai, bet Imants viņa vietā saņēma daļas, ko resnais žēlīgi atmeta, un pagaidīja, līdz uzrakstīs rēķinu. Tikmēr Haralds bija iesnaudies, bet pusceļā kaut kāds instinkts viņam pavēlēja atmosties – pēdējais bez uzkošanas izdzertais konjaks spontāni prasījās laukā. Tikko paspējis līdz ceļmalas grāvim, Haralds ierāpās mašīnā galīgi zaļš un atkal aizsnaudās. Negribēdams priekšnieku vēlreiz tramdīt, Imants neko labāku nevarēja izdomāt, kā apguldīt viņu direktora kabinetā uz dīvāna un apsegt ar paša jaku. Lai nerastos kaut kādi incidenti ar pulkvedi, Imants kabineta durvis gluži vienkārši aizslēdza, bet atslēgu iebāza kabatā. Gan jau no rīta paspēs laicīgi atbraukt un visu nokārtot.