Redaktore Dzintra Zālīte
Natālijas Kugajevskas vāka dizains
Agra Liepiņa ilustrācijas
Izdevējs Latvijas Mēdiji 2018. gadā
Zviedrijas latvietis Oto Kadiķis 65 gadu vecumā nolemj atgriezties dzimtenē, jo autokatastrofā zaudējis sievu un vēlas atrast līdzīgu sievieti – izsmalcinātām manierēm un labu raksturu, maigu. Viņa sapnis ir atvērt kafejnīcu kādā Latvijas mazpilsētā.
Jau pirmajā dienā, pastaigājoties pa Rīgu un pusdienojot kafejnīcā, Oto ievēro Mairu, kuras uzvedība sākotnēji atbaida, tomēr viņš uzaicina Mairu par savas kafejnīcas pārvaldnieci. Sākas attiecību līkloči.
Autori satrauc, ka Latviju pamet aizvien vairāk cilvēku, Varbūt tieši tādēļ gribējās attēlot pretēju procesu – vismaz viens cilvēks, kurš lielāko dzīves daļu pavadījis emigrācijā, mūža nogalē atgriežas savā dzimtenē. Šeit viņš sastopas ne tikai ar vienīgajiem radiniekiem, bet spiests pieredzēt lietas, ar kādām Zviedrijā nebija saskāries, – nesakārtoto likumdošanu, cilvēku alkatību un meliem. Tomēr ar laiku viņš spēj atsijāt graudus no pelavām, iegūst labus un uzticamus draugus un iepazīst Latvijas vēstures lappuses Baltā galdauta svētkos.
Fragments no grāmatas:
Baltā galdauta svētki
Tas bija Katrīnas ierosinājums – iznest kafejnīcas pagalmā vairākus galdus un apklāt tos ar baltu galdautu. Viņa cerēja, ka kafejnīcas darbiniekiem pie baltā galda piebiedrosies arī pastāvīgie apmeklētāji vai vienkārši garāmgājēji, bet Apsenē cilvēki izrādījās tik aktīvi, ka galdi ar baltajiem galdautiem kā sēnes izauga gan pie tautas nama, gan domes ēkas, gan daudzos pagalmos un dārzos.
– Vismaz jauki pasēdēsi kopā ar saviem darbiniekiem, – viņa centās Otto pārliecināt, lai gan nekādu lielu iebildumu viņam nebija, tikai neizpratne. Kad kafejnīcas darbinieki beidzot bija mitējušies skraidīt un sanesuši visus ēdienus, kādiem pēc pavāra izpratnes uz šāda galda vajadzētu atrasties, Otto ierunājās:
– Nu jau gadu esmu Latvijā, daudz ko esmu pieredzējis un par daudz ko brīnījies, bet, manuprāt, šāda sēdēšana pie balti klāta galda labāk piedienētu 18. novembrī, nevis 4. maijā.
– 18. novembris ir pats par sevi, par to var tikai izlasīt vai aplūkot vienīgo bildi, bet 4. maija notikumi bija īpaši – mēs visi tiem bijām aculiecinieki, – Katrīna iebilda.
– Jā, tas bija tāds pārdzīvojums, ka vēl tagad atceroties raudāt gribas… Mēs ar Artūru taču bijām tajā pūlī pie Saeimas, kad notika balsošana, – Sīpoliņa kundzei arī tagad acis bija pilnas asarām.
– Bet es ar savas klases skolēniem neatgāju no radio, – Katrīna piebilda.
– Tad pastāstiet, kas tur tik īpašs notika. Zviedru avīzēs varēja izlasīt tikai par notikušo faktu – Latvijā esot nobalsots par Neatkarības deklarāciju, – Otto mudināja.
– To tā vienkārši nemaz nevar izstāstīt… Tas ir jāpārdzīvo katram pašam… Tāpēc jau tev par visu, kas notiek Latvijā, ir jābrīnās, ka neesi personīgi piedalījies nevienā svarīgā notikumā. Bet mums bija Tautas fronte un Atmoda, barikādes un omoniešu uzbrukumi. 4. maijs jau nāca pēc tam… – Katrīna skaidroja.
– Saprotu, ka jums te bija daudz pārdzīvojumu, esmu par to lasījis, skatījies dokumentālas filmas. Bet kas tā par īpašo sajūtu tieši šajā datumā?
– Pamēģini iedomāties – Saeimā notiek balsošana par Republikas neatkarību, bet uz ielas sapulcējies milzīgs pūlis ar karogiem, plakātiem un ziediem, turklāt visi pārējie Latvijas iedzīvotāji, elpu aizturējuši, sēž pie saviem radiouztvērējiem vai televizoriem, – skaidroja Artūrs.
– Pa mikrofonu skaļi sauc visu deputātu vārdus, kuri balso par neatkarību. Faktiski jau visi, kas balsoja, bija ”par”. Tie, kas bija “pret”, nemaz nebalsoja, – Jūlija turpināja.
– Kā tagad atceros – bija nepieciešamas 132 balsis, bet “par” noskanēja 138 reizes, līdz ar to Augstākā Padome Neatkarības deklarāciju bija pieņēmusi, – Katrīna skaidroja.
– Tad jau viss kārtībā! Kur tad tās lielās izjūtas? – Otto vēl nesaprata.
– Klausies tālāk – tikko cilvēki uzzināja, ka nobalsots, pūlī sākās ovācijas, sauca “malači”, meta gaisā cepures, vicināja karogus. Fotoreportieri bariem gaidīja deputātus iznākam, daži pat bija uzrāpušies uz balkoniem – visās iespējamās vietās. Deputāti nāca ārā, rādīdami uzvaras simbolu, cilvēki tos apkampa, deva puķes, raudāja, – Artūram to stāstot sāka drebēt balss.
– Jā, un Mavriku Vulfsonu pacēla uz rokām un nešus aiznesa, – Jūlija iesaucās.
– Kāpēc tieši viņu? – Otto nesaprata.
– Viņš nebaidījās no tribīnes Maskavā atklāti paziņot par Molotova-Rībentropa paktu, – Katrīna paskaidroja.
– Kas notika tālāk? – nu jau interesi parādīja arī Pēteris – viņš bija daudz lasījis par Atmodu un citiem pasākumiem, bet aculiecinieku stāstus dzirdējis nebija.
– Visi devās uz Daugavmalu, dziedādami to smuko dziesmu – “Ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale mūsu”. Tas skanēja tik vareni. Kad tikām līdz galam, sākās runas, – Jūlija jau asaras bija noslaucījusi.
– Tikai žēl, ka pa šiem gadiem tā eiforija noplakusi, – Katrīna nopūtās.
– Kāpēc? Latvija taču vēl joprojām ir brīva, iestājusies Eiropas Savienībā un NATO. Tas, ka liela daļa cilvēku pēc tam devās uz ārzemēm, bija likumsakarīgi. Tā vienmēr notiek, kad robežas tiek atvērtas, – Otto bija optimistisks.
– No tā viedokļa jau pareizi. Turklāt varam brīvi runāt, lasīt grāmatas, kādas gribam, skolās var mācīt īsto vēsturi, nevis speciāli safabricēto, – Katrīna piebilda.
– Tagad arī gatavot varu, kādus ēdienus gribu! Krievu laikos bija gosti – pat kotleti nevarēja mēģināt iztaisīt pa savai modei, – Artūrs sāka smieties. – Tikai kaut kā neiet ar tām valdībām – ministri tik ātri mainās, ka nepaspēj neko, ko iecerējuši, izdarīt līdz galam, tādēļ arī kuļamies kā pliki pa nātrēm.
– Manuprāt valdībā par daudz liekēžu – domāju, ka tik mazā valstiņā tāds ierēdņu daudzums nemaz nav vajadzīgs. Kādas tik visādas iestādes ir radītas, un katrā sēž cilvēki, kas saņem nodokļu maksātāju naudiņu. Reizēm pat nevar saprast, ko viņi visi dara, – beidzot balsi pacēla arī Kira.
– Es atkal domāju, ka Saeima ir par lielu – pietiktu ar kādiem 50 deputātiem, – Pēteris izteica savas domas. – Tur taču sēž tādi, kuri pa visiem gadiem pat muti nav atpletuši, tikai spiež podziņas un viss. Ja viņi vēl to darītu pēc savas pārliecības, bet jābalso taču, kā liek partijas līderi! Vai tas nav absurds?
– Visi blēži un zagļi! Brīnos, ka tādā mazā valstiņā, kā mūsējā, vēl joprojām ir ko zagt, – nu balsi pacēla Annas tante.
– Ne nu gluži visi, bet tās lielās naudas summas, kādas te dažiem ierēdņiem dāvina pensionāres mātes un tantes, nudien ir aizdomīgas, – Artūrs arī bija noskaņots skeptiski.
– Man šķiet, ka Saeima ir tikai butaforija, – iesaucās Eva – viņi arī mājās par šo jautājumu bija runājuši. – Nesen uzzināju, ka par visiem lēmumiem pirms sēdes izlemj koalīcijas padome. Iznāk, ka Saeimai jābalso tikai skata pēc, jo visi lēmumi tiek pieņemti jau iepriekš.
– Tad jātaisa valsts apvērsums kā Ulmanim, – Artūrs ierosināja. – Arī tas daudzās partijas vajadzēja likvidēt – tikai lieki tērē tautas naudu.
– Nu gan jūs aizrunājāties! Valstī, lai cik maza tā arī nebūtu, ir vajadzīga noteikta kārtība, – Otto debatētājus centās atvēsināt. – Zviedrijā tik ķecerīgas runas man nenācās dzirdēt.
– Zviedrijā tā kārtība iedibināta gadu simtiem, bet Latvija ir brīva tikai divdesmit sesto gadu. Vadīt valsti arī vajag mācēt, bet nevienā skolā to nemāca, – Katrīna kā parasti centās visu nogludināt.
– Es gan domāju, ka Latvijā nemaz tik slikti nav – zemnieki savās saimniecībās strādā ar peļņu, mana kafejnīca arī nav bankrotējusi, Eva tūlīt būs nodibinājusi savu uzņēmumu, pensionāri saņem pensijas, skolotāji algas. Varbūt peļņa, algas un pensijas nav tik lielas kā vecajās Eiropas valstīs, bet visu jau uzreiz nevar gribēt, jāpaiet zināma laikam, – Otto sprieda no savas pieredzes.
– Nebūtu tā lielā zagšana – katru dienu dzird, ka kāds no resnā gala atkal apzadzies, – Annas tante nerimās.
– Bet zagļus taču noķer – tas nozīmē, ka policija un citi kārtību sargājošie dienesti strādā labi, – Otto sāka smieties. – Esmu neglābjams optimists, lasu avīzes, skatos televīzijas ziņu raidījumus. Latvijā dzīve, kaut pamazām, tomēr iet uz augšu. Arī no Apsenes cilvēki vairs prom nemūk, bet pat atgriežas. Baidos, ka arī man būs jāmeklē cita dzīves vieta, jo mājas īpašnieki it kā taisoties atgriezties.
– Man ir ierosinājums – lai katrs no jums pasaka, par ko viņš mīl Latviju. Es te nerunāju par valsti vai valdību, bet par mūsu Dzimteni, – Katrīna ierosināja.
– Man citas Dzimtenes nav, tādēļ mīlu šo pašu, – Otto paskaidroja. – Kā var nemīlēt skaisto dabu, zivīm bagātos ezerus un upes, mežus, kuros vēl dzīvo tik daudz savvaļas dzīvnieku?
– Te esmu dzimis, audzis, pat nestādos priekšā, ka varētu pārcelties kur citur, – Artūrs domīgi noteica. – Reizēm pat bail, ka nesanāk tie svešinieki un nesagandē tev, saimniek, tos ūdeņus un mežus, neaizbaida vai neapēd pēdējo stārķi.
– Es gan par to Latvijas mīlēšanu tā īsti nemāku pateikt… Domāju tā – ja lielākajai daļai cilvēku ir darbs, saprašanās ģimenē, jaunajiem dzimst bērni, tad var arī mīlēt, – Annas tante izteica savas domas.
– Annai taisnība! Un es negribētu atpakaļ tos laikus, kad naudiņa bija, bet par to neko nevarēja dabūt – mūsu meitēns, kad precējās, pat pie kāzu kleitas nevarēja tikt, par kurpēm nemaz nerunājot. Ja nākamajam znotam nebūtu radi ārzemēs, līgavai pie altāra vajadzētu iet plikai, – Jūlija sāka smieties.
– Tagad ne tikai kleitas, visu var dabūt, ja tikai ir nauda, – Kira sprieda kā mūsdienīga sieviete. – Bet Latviju es mīlu tikai tik daudz, cik viņa man var dot pretī. Kamēr te ir labi, varu arī mīlēt. Ja sāks iet sliktāk – mīlēšu to valsti, kura man varēs dot vairāk.
– Jā, jauniešu maksimālisms, – Katrīna nopūtās.
– Kāpēc uzreiz maksimālisms. Es arī uzskatu, ka mīlēt var tikai ar pilnu vēderu, – Pēteris centās savu draudzeni atbalstīt – šajā jautājumā viņiem bija vienādas domas.
– Nē, es nepiekrītu! Ja cilvēks ko dara, tad pirmajā vietā nevajag izvirzīt – cik man par to maksās. Arī savu uzņēmumu dibinu nevis naudas dēļ, bet gan tādēļ, ka gribu dzīvē kaut ko sasniegt un saglabāt omītes visu mūžu krātās zināšanas. Ko es par to saņemšu, man nemaz tik svarīgi neliekas. Ja cilvēki mani cienīs, manu ieguldīto darbu atzīs, tad būšu laimīga tepat Latvijā, – Eva runāja ar tādu pārliecību, ka kolēģi viņu vairs pat nepazina.
– Kļūst aizvien interesantāk, – Otto smaidīja. – Laikam tagad pienākusi tava kārta, Katrīnīt.
– Visu mūžu esmu skolniekiem mācījusi mīlēt Latviju, arī padomju laikos. Lai kāds bija režīms, mūsu senču zemīti nekur prom aiznest nevarēja. Centos pievērst uzmanību gan mūsu skaistajai dabai, gan gudrajiem un čaklajiem cilvēkiem. Bieži citēju dzejnieka Vāczemnieka dzejoli, diemžēl tagad to vairs pilnībā neatceros. Tik vien palicis atmiņā. Ka mēs, latvieši, esam tikuši pie viszilākā ezera, visbaltākās bērzu birzes un vismelnākā rupjmaizes klaipa. Un nobeigumā bija arī tādas rindas, ka Dievs šo savu visskaistāko zemi ir atdevis tieši mums.
Labu brīdi pie galda bija klusums, tad atskanēja aplausi un piekrišanas saucieni.
– Kad taisījos atgriezties Dzimtenē, domāju par savām saknēm, radiem un cerēju uz mierīgu dzīvi, bet dabas skaistumu iepazinu tikai makšķerējot vai klaiņojot pa mežiem. Bet izteikt to tā, kā Katrīna dzejnieka vārdiem… – Otto pat nopūtās.
– Latvijā ir vistalantīgākie dzejnieki, rakstnieki un mākslinieki, visgudrākie zinātnieki, ārsti ar zelta rokām un daudzi citi apbrīnojami cilvēki, – Eva iesaucās.
– Jā, esmu dzirdējis arī par latviešu operas māksliniekiem, kuri dzied La Skala, Vīnes operā un daudzās citās metropolēs, – Otto apstiprināja.
– Nu tad, meitenes, uzdziedam arī mēs! Kaut vai kādu tautas dziesmu, – Katrīna ierosināja un pati iesāka: “Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu…” Pirmās pievienojās Eva, Kira, Jūlija un Annas tante, tad sāka ducināt arī Otto, Artūrs un Pēteris. Sekoja viena dziesma pēc otras, un Baltā galdauta svētku svinētāji šķīrās tikai dziļā krēslā, lai nākamajā dienā jauniem spēkiem un jaunām atziņām stātos katrs pie sava darba.